Cenšos domāt par cilvēcību. Saruna ar aktrisi Sanitu Paulu

Rīt, 25. septembrī, Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē gaidāma pirmizrāde dramaturga Jāņa Joņeva un režisora Roberta Daubura krimināldrāmai "Ko var cilvēks". "Kultūrzīmes" aktrisi Sanitu Paulu uzrunāja sarunai par pasauli ap mums, noziegumiem un sodiem, par to, ko var vai nevar iespēt cilvēks.

Lūdzu, pastāstiet, par izrādi un savu lomu!

S. Paula: Izrādes galvenā līnija stāsta par Ritu Aksenoku, kura vairāk nekā trīsdesmit gadus bija Latvijas PSR Prokuratūras (pēc valstiskās neatkarības atgūšanas – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra. – Red.) sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas vadītāja. Tiesa, sižets un lielākoties arī teksts veidots, balstoties uz izmeklētājas atmiņām, viņas sarunām ar izrādes režisoru un dramaturgu, kā arī pieredzi, bet vienlaikus tas nav gluži autobiogrāfisks stāsts, tajā ir daudz interpretāciju un mainītu notikumu, tāpēc nepretendējam uz autobiogrāfisku Ritas dzīvesstāsta pārstāstu vai viņas portretēšanu. Līdz ar to izrāde vairāk runā par tēmām, kas radušās saistībā ar izmeklētājas atmiņām un viņas pieredzēto.

Izrādē minētie notikumi norisinājušies pirms vairāk nekā 50 gadiem. Vai uz skatuves notiekošais atpazīstams ar šodienas acīm?

Runājot par skatuves vizuālo noformējumu, tas atveido laiku, kurā pati nebiju vēl dzimusi, līdz ar to man ir tikai kaut kādi priekšstati un asociācijas no filmām un fotogrāfijām.

Tomēr, runājot par notikumiem, it kā varētu šķist, ka tagad esam nokļuvuši tālāk un noziedzība varētu nebūt tik liela. Protams, te nerunāju par skaitļiem un faktiem, jo tos tiešām nepārzinu, vienkārši runāju par sajūtu, kāda varēja rasties tolaik un dzīvojot tagad. Tiesa, savās atmiņās Rita piemin, ka toreiz par noziedzību runāja maz, savukārt tagad par to dzirdam arvien vairāk. Brīžiem pat liekas, ka par to vien runājam – radušies pat īpaši raidījumi, kas veltīti noziedzības tēmām. Turklāt – pasaulē šobrīd notiek kari, kas arī nav saucams savādāk kā noziedzība. Šādā aspektā skatoties, droši vien esam pat ļoti, ļoti stipri atkrituši atpakaļ pat vēl pirms pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Tomēr – ļoti ceru, ka ikdienas dzīvē noziedzība ir mazinājusies.

Protams, brīdis, kad sākās Ukrainas karš, ļoti, ļoti būtiski izmainīja iepriekšējo dzīves uztveri, jo man, vēl salīdzinoši jaunam cilvēkam, globālākā mērogā laikam tomēr bija kaut kādas naivākas ilūzijas par šo pasauli.

Tādējādi, atbildot uz jautājumu, sanāk gan – jā, gan – ne. Tomēr ticu, ka sabiedrība kopumā kļūst cilvēcīgāka, tajā pašā laikā, protams, arī ļaunums nesnauž.

Līdz Ukrainas kara sākumam liela daļa, vismaz mūsu platuma grādos, jau bija iedomājušies, ka notikusi cilvēces attīstība un zemcilvēki ir teju vai izzuduši.

Pagājušajā gadā klajā nāca grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē", kur Rita bija izteikusies, ka attiecībā pret Putinu viņa gan nelolojot nekādas īpašas cerības.

Kari notikuši visu laiku, bet tiešām likās, ka tie ir tālu, tik nejūtami, ka šķita – pat nedaudz nereāli. Iespējams, tā likās, jo pirms Ukrainas pie mums par tiem nerunāja tik daudz kā tagad, kad notiekošais ir tuvu. Turklāt – ne jau Ukraina vien, līdzīgi smaga situācija ir arī ap Izraēlu un Gazu.

Par to visu domājot, tiešām liekas, ka necik tālu neesam attīstījušies, attīstījies tikai informācijas un ieroču ātrums un apjoms; ātrums, ar kādu notiek šī iznīcība.

Tajā pašā laikā – pat nezinu, vai to var nosaukt par cerību, bet arī izrādē pieminam, ka arvien lielāku svaru gūst tiesvedība. Varbūt atkal skanēs naivi, bet liekas, ka pēc iepriekšējiem kariem tiesu sistēmas tomēr ir mainījušās un visi savāktie pierādījumi palīdzēs spriest taisnu tiesu. Ikdienas cilvēkiem gan reizēm tiešām ir sarežģīti saprast, kas ir kas, kurš ir vainīgais, kurš pāridarītājs un kurš upuris; tas viss balansē uz tik smalkas robežas, ka cilvēks var nonākt situācijās, ka vairs nespēj atšķirt, kas ir labs un kas ļauns. Šo cilvēku apjukumu savam labumam mūsdienās acīmredzami izmanto ļoti daudzi.

Teātrim ir milzu atbildība veidot šādus iestudējumus, kas sabiedrību rosina domāt par reāliem noziegumiem, par reāliem noziedzniekiem, par to, kas ir labs un kas – slikts.

Protams, izrādi netaisām par noziedznieku, bet vienlaikus stāstā noziedzniekam ir daudz telpas, turklāt stāstām arī viņa privātās dzīves detaļas, kuras izprotot var iegūt līdzpārdzīvojuma sajūtu. Tā ir tik ļoti smalka robeža. Negribētos gan iedalīt ļaunajos un labajos, tomēr noziedznieks izdara noziegumu, un, lai cik ļoti censtos saprast un līdzpārdzīvot viņa dzīvesstāstu, nevar aizmirst to, ko viņš ir izdarījis.

Mani pašu īsti nekad nav saistījuši un patikuši stāsti par noziedzniekiem, uzskatu, ka, tos izplatot, pastāv bīstamība viņu nodarījumus romantizēt. Cilvēks iztēlojoties neizbēgami iekrīt zināmā līdzpārdzīvojumā, un, protams, tas ir saprotami, jo visbiežāk tie tiešām bijuši ļoti neapskaužami dzīvesstāsti, kuru dēļ izdarītas izvēles, kas novedušas līdz noziedzīgiem soļiem. Protams, var sekot jautājums, vai izvēle vispār bijusi... Tajā pašā laikā izdarītais ir bijis, atņemtas dzīvības, iespējas, bojātas dzīves.

Mūs par cilvēkiem padara mūsu emocionālā pasaule, bet vienlaikus tā spēj mūs aizvest arī ne tur, kur vajag, – spēj likt kļūt par varmākām vai nu fiziski, vai morāli – vārdos vai darbos pret citiem.

Iestudējumā varu turēties pie savas varones līnijas, pie viņas darba, kas ir arī izrādes spēks. Tā ir izmeklētājas Ritas Aksenokas cilvēcība, viņas cilvēcīgā pieeja arī noziedzniekiem, vienlaikus nepazaudējot darba mērķi un apziņu, ka tas tomēr ir noziedznieks. Tomēr izmeklētāja nekad nav kritusi kārdinājumā jebkādā veidā paust savu varu vai to īstenot pret cilvēku.

Mūsdienās daudz ko gribam sakārtot ar likumu, kas, protams, ir vajadzīgi. Tiesa, kādreiz, vēl jaunā vecumā, likās – kam vispār likumi domāti, jo viss taču ir tik vienkārši – nedari nevienam pāri, nedari nevienam to, ko negribētu, lai kāds cits dara tev! Tomēr dzīve tā nestrādā, likumi ir nepieciešami. Citreiz, ievērojot likumu, ir brīži, kad atļaujamies pazaudēt cilvēcīgo attieksmi viens pret otru. Paļaujamies uz to, ka visu var atrisināt ar likumu, rakstiski atrunātiem noteikumiem. Protams, likumi ir drošība, tie ir vajadzīgi, jo šādi sakārtojam pasauli. Tomēr, man liekas, ka, paļaujoties domai, ka likums visu sakārtos, bieži vien varbūt pat noveļam savu cilvēcīgo atbildību, tiesa, to gan vairāk domāju par ikdienas situācijām.

Izrādes aprakstā tiek uzsvērts, ka uz skatuves tiks atklāti sabiedrībā līdz šim slēpti noziegumi. Jūs jau minējāt noziegumu romantizēšanu, varbūt tik tiešām par šausminošiem notikumiem nemaz nevajag atklāti un publiski runāt. Par ko no skatuves vajag runāt un par ko ne?

Droši vien ir svarīgi, kādā gaismā stāstu parāda un kā to stāsta. No vienas puses, skatuve jau varētu būt tieši tā vieta, kur var un vajag runāt par visu, ko sabiedrībā mēģina noslēpt un paslaucīt zem tepiķa, un ieslēgt kādā skapī. Ja ir kāda sāpe vai problēma, tad skatuve tieši varētu būt īstā vieta, kur par to vajag runāt. Bet – jā, tad nāk atbildība. No otras puses, negribētos pateikt, ka visam, kas notiek uz skatuves, jābūt šausmīgi atbildīgam un pārnopietnam.

Ir nozīme, kā to izdara, kā stāstu pastāsta, kā problemātiku preparē vai parāda. Svarīgi mēģināt saprast, kas un kā notiek, un skatuve liekas tā foršā vieta, kur var likt aizdomāties un parādīt lietas, par kurām vērts padomāt.

Iestudējums ir latviešu oriģināldramaturģija, vai jums ir būtiski no skatuves runāt par "latviešu lietām"?

Tas noteikti ir būtiski, un teikšu vienkārši, pat banāli – pasaules mērogā latviešu nav daudz un, lai gan mūs ik pa laikam skar globālas lietas, mūsu salīdzinoši mazajā valstī un mazajā tautā tās tomēr rezonē citādi.

Latvieša pasaules uztvere ne vienmēr pat ir racionāli vārdos izskaidrojama, tomēr tā ir īpaša sajūta, kādā dzīvojam. Man liekas būtiski, ka darbus rada mūsu pašu autori, kuri stāstus tver caur mūsu pašu prizmu.

Sanita Paula.

Foto: Roberts Laguns/Latvijas Nacionālais teātris

Spēlējot savā ziņā nostājaties vai nu labā, vai ļaunā pusē. Kur jūs kā cilvēks, aktrise, Latvijas kultūras pārstāve, ņemat morālo spēku būt gaismas pusē?

Grūti atbildēt. Nesaku, ka man izdodas, ļoti bieži neizdodas, bet tiešām cenšos domāt par cilvēcību arī tad, kad pazūd morālais kompass. Ir gadījušies notikumi, kur grūti izprast morālo virsvērtību, bet, man liekas, vienmēr būtiski atcerēties, ka esmu cilvēks un cilvēks, kas man blakus, arī ir cilvēks, viņš ir tāds pats kā es, kā citi.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur. 

Abonē ŠEIT. 

Foto: Latvijas Mediji

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu