4 °C
ASV prezidenta Donalda Trampa otrais termiņš ir sācies enerģiski un aktīvi. Varētu pat teikt, ka pārāk enerģiski un aktīvi. Turklāt ir pagājis tikai mēnesis, un visu pasauli sagaida vēl četri "negarlaicīgi" gadi.
Bez iekšpolitiskajiem satricinājumiem kā galvenos ASV ārpolitikā atzīmējamos notikumus varētu nosaukt ASV Starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) praktisku likvidāciju, ne līdz galam uzsāktos tirdzniecības karus ar lielākajiem tirdzniecības partneriem Meksiku un Kanādu, ko "Wall Street Journal" nosauca par "muļķīgāko tirdzniecības karu pasaules vēsturē", maigāku tirdzniecības karu ar Ķīnu un priekšlikumu deportēt arābus no Gazas sektora uz citām arābu valstīm. Pēc Minhenes drošības konferences ne mazāk dramatisks un vēsturisks notikums ir Eiropas valstu ģeopolitiskās izpratnes tektoniskās izmaiņas par savu lomu pasaulē un vēsturē.
Vai šie notikumi paši par sevi ir pārsteidzoši? Varētu teikt, ka nē, jo Donalds Tramps diezgan brīvā formā par to jau runāja priekšvēlēšanu kampaņā, tas bija sagaidāms.
Daļai Trampa vēlētāju, iespējams, šīs darbības izraisīja šoku un vilšanos, jo tie balsoja ar cerībām par atgriešanos pie konservatīvākām vērtībām, nevis par Trampa prezidentūras pirmā mēneša pieredzēto turbopolitiku.
Kas patiešām ir pārsteidzoši un kam varētu pievērst lielāku politoloģisko uzmanību, ka atšķirībā no pirmā termiņa Tramps kā tāds haosa aģents, kas maina pasaules kārtību, darbojas daudz profesionālākā līmenī. Atšķirībā no pirmā termiņa, kurā Trampa aparātā nācās iztikt ar viņa bērniem, šajā termiņā Tramps ir apjozis sevi ar lielāku komandu, kurai ir kvalificētāka sagatavotība. Trampa publisko attiecību politika ar medijiem ir nesalīdzināmi labākā līmenī – pirmā termiņa strīdu un apkaunojošu situāciju vietā tagad ir uzstājīga caurspīdība un vēlme komunicēt. Savukārt prezidenta rīkojumi iznāk kā no konveijera.
Tomēr visspraigākie un vēsturiski nozīmīgākie notikumi notiek ASV attiecību dinamikā ar Ukrainu un Krieviju.
Tramps un viņa darījummāksla ar Kremli
Sarunu uzsākšanā ar Krieviju ASV valdība īstenoja trīs stratēģiskas politiskās piekāpšanās no savas puses, neparasot no Krievijas puses neko. Pirmkārt, atbilstoši ASV aizsardzības ministra Pīta Hegseta izteikumiem ASV ieskatā Ukrainas iespējas atgriezt visu tās starptautiski atzīto teritoriju ir nereālas un Ukrainai būtu jāatmet cerības uz to. Iespējams, amerikāņu vērtējums par šo jautājumu varētu kaut kādā daļā būt pamatots, balstoties uz faktiskajām Ukrainas iespējām atgriezt teritorijas militārā ceļā, taču ASV ar šo demonstrē, ka neuzstās uz šo jautājumu un neizmantos to kā sarunu tirgošanās instrumentu turpmākajās miera sarunās, tādējādi vājinot savas un Ukrainas sarunu pozīcijas. Otrkārt,
Hegsets izslēdz Ukrainas iespējamību kļūt par NATO dalībvalsti. Tas ir otrs ierobežojums, ko amerikāņi sev uzliek sarunās, faktiski izpildot šo Kremļa prasību jau pirms sarunu sākuma.
Treškārt, Hegsets izslēdz ASV karavīru klātbūtni Ukrainā pēc karadarbības izbeigšanās, pārliekot šo slogu uz Eiropu. Kopsakarā ar otro piekāpšanos amerikāņi atsaka Ukrainai šos divus drošības garantiju variantus. Turklāt, ņemot vērā, ka Putina apziņā Eiropa ir "vāja", Kremlis to var nolasīt kā ASV atkāpšanos no jebkādu drošības garantiju sniegšanas Ukrainai, kas faktiski ir ceļš uz atkārtotu Kremļa agresijas iespējamību nākotnē pret Ukrainu.
Ja ASV administrācijas ieskatā šādām ir jābūt sarunu starta pozīcijām, tad tas nozīmē, ka Kremlis var šīs dāvanas uztvert kā jau noregulētus jautājumus, kuri tiek noņemti no sarunu darbakārtības un vairs nav apspriešanas vērti. Tādējādi sarunās Kremlis, lai panāktu no tā skatpunkta "taisnīgu" vienošanos ar abu pušu vienlīdzīgu piekāpšanos, varēs izvirzīt vēl papildu prasības un papildu piekāpšanos no Ukrainas pa virsu trim uzskaitītajiem jautājumiem.
