Valsts svētku dienās – un 4. maijs šādā kontekstā nav izņēmums – daļa sabiedrības ļaujas kritiskiem situācijas un nākotnes vērtējumiem. Precīzāk sakot tā: tie, kuri pie pilnas apziņas un saprāta piedzīvoja neatkarības atgūšanas periodu un sistēmu transformāciju, labprāt nododas intelektuālam vingrinājumam "vai par tādu Latviju mēs cīnījāmies?" ("stāvējām uz barikādēm" un vēl citi varianti).

Reklāma

Kādu laiku noderīgs salīdzinājums, lai atbilde būtu noraidoša, bija ulmaņlaiki kā iepriekš un arī vēlāk nekad nepiedzīvots Latvijas uzplaukuma un stabilitātes periods. Pakāpeniski šie zelta laiki nedaudz apsūbēja, un, cik var pamanīt, to vietā nāca citi – Latvijas valsts nodibināšana un pirmie gadi pēc tam. Jo tad, lūk, gan bija kopīgi ideāli, smags darbs kopīga mērķa labad un tā tālāk. Šajā jaunajā modelī, starp citu, labi iekļaujas tas, ka nu politiķi uzskata par labu toni atsaukties uz Jāni Čaksti – vietā un nevietā. Man nav padomā ironizēt vai kaut ko noniecināt, jo relatīvi īsā laikā izveidot uz kara drupām reālu valsti bija labs veikums. Tomēr man šķiet, ka arī šajā periodā netrūka trūkumu, kas labi atpazīstami mūsdienās.

Piemēriem izvēlējos dažu Latvijas vēsturnieku darbus, un, ņemot vērā spēku struktūru nonākšanu pastiprinātas kritikas ugunīs pēdējā laikā, lūk, ko par bardaku un gaisotni jaunās valsts drošības dienestos raksta Aiga Bērziņa un Guntis Vāveris: "Tāpat iekšlietu ministrs [Pēteris Berģis 1923. gada 13. martā vēstulē Ministru kabinetam] norāda, ka [Pētera] Martinsona vadībā Politiskajā apsardzē, 

"kā visās iestādēs ar konspiratīvu raksturu, sākas intrigas starp iestādes darbiniekiem, pie kam brīvais laiks tiek izlietots, ierēdņiem un aģentiem vienam otru savstarpēji uzraugot un izspiegojot".

"Vispār mazliet atgādina "cīņas zem paklāja" Valsts Ieņēmumu dienestā… Jāpiebilst, ka, runājot par drošības dienestiem, rodas iespaids, ka mūsdienās izteikšanās brīvība ir lielāka nekā jaundibinātās valsts sākumposmā (tam, protams, bija savi objektīvi iemesli). Jau minētā Bērziņa pētījumā par Liepājas cietumu: "Jēkabs Ziņģis 1920. gada 26. janvārī pieņemts cietumā, lai pēc Grobiņas apcirkņa priekšnieka lēmuma izciestu 20 dienas cietumā par to, ka viņš "publiskā vietā ļoti nicinošā kārtā izteicies pret Ministru Prezidentu Ulmaņa kungu"." Mūsdienu kontekstā šis Ziņģis būtu vienkārši tipisks komentāru rakstītājs sociālajās platformās, kuram cietumā iet nevajadzētu…

Sāga par izdevumu pamatotību pēdējās sērgas, proti, Covid-19, kontekstā vēl turpinās, savukārt Elīna Kļaviņa ir pētījusi veselības aprūpes sistēmu 1918.–1920. gadā. "Līdz 1920. gada decembrim Rēzeknes bēgļu karantīnas izbūvē valsts bija ieguldījusi 7,5 miljonus Latvijas rubļu, tas bija ļoti liels un nozīmīgs finansējums, kam vajadzēja atspoguļoties karantīnas infrastruktūras sakārtošanā, taču redzama progresa nebija. Trūka pat tualešu, bet jau pabeigtie remontdarbi bija ļoti nekvalitatīvi un veikti ar krāpnieciskām metodēm, piemēram, materiāli dažu baraku remontam tika iegūti no citām, kas atradās labākā stāvoklī."

Mēs varam smīkņāt vai dusmoties par to, cik sīkumaini un uzpūtīgi ir daži mūsdienu latvju politiskās elites pārstāvji, tomēr fragments no rakstnieces Īvandes Kaijas dienasgrāmatas vedina domāt, ka šādas noskaņas nebija svešas arī zelta laikos. 

"Par Ulmaņa un Čakstes nesaskaņu jau runā visa mūsu pasaule. Kad sarīko oficiālus rautus sveštautiešiem, tad nekad abi nav kopā. Č. pie U. nenāk, bet U. pie Č. gan iet. Č. kundze esot nemierā, ka viņiem sliktāks automobilis kā Ulmanim. 

Stāsta anekdotes: Č. kundze žēlojas, ka sabiedrotie Ulmanim dod ordeņus un goda zīmes, viņas vīram ne; uz U. taisa atentātus, uz viņas vīru – ne!"

Šādi piemēri nenozīmē, ka atjaunotajā Latvijas valstī viss ir puslīdz labi, jo, raugi, tā īsti labi jau nekad nav bijis. Runa ir par to, ka šādas nejēdzības, ja tā var teikt, ir sistēmiski piemītošas ikvienai kopienai, kurā ir vairāk par, teiksim, simt cilvēkiem. Tādēļ mūsu kritiskā attieksme pret 4. maija Latviju kopumā ir pareiza, tomēr, ja mums vēl ir enerģija kaut ko vērst par labu, tad nav jāvelta tik daudz laika konkrētu indivīdu aprunāšanai (tas ir pieklājīgs apzīmējums), bet jāmēģina saskatīt un savaldīt jebkurai varai piemītošos degradēšanās mehānismus. X vai Y ir tikai uzvārdi, kuri galu galā kaut kad aizvācas no politiskās skatuves. Cēloņsakarības toties paliek.