4. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Raganu prāvu izskaņa

1775. gada 4. aprīlī. Pirms 250 gadiem Kemptenes abatijā mūsdienu Vācijas Bavārijas zemes Švābijas apgabalā notika viena no pēdējām raganu prāvām Eiropas vēsturē.

Četrdesmit sešus gadus veco Annu Mariju Švegelinu pasludināja par vainīgu "savienībā ar velnu", no kuras gan nevienam nekāds ļaunums netika cēlies, un piesprieda nāvi, nocērtot galvu. No tiesas materiāliem zināms, ka Švegelina jaunībā strādājusi par kalponi, taču sasirgusi ar kādu kāju kaiti, nonākusi leprozorijā un kļuvusi par darba nespējīgu. Kopš 1771. gada sieviete uzturējās vietējā nespējnieku patversmē, kur 1775. gada februārī ar savu dīvaino uzvedību bija piesaistījusi līdzbiedreņu uzmanību un nosūdzēta. Švegelinas nelaime vēl bija tā, ka jaunībā viņa, gatavojoties laulībām, bija pārgājusi luterticībā. Kāzas tomēr kaut kāda iemesla dēļ izjuka, un, kā pratināšanā izmeklēšanas gaitā klāstīja pati apsūdzētā, drīz pēc tam viņu ieguvis un pakļāvis sātans. 

Katoliskajā Kemptenē piesliešanās protestantismam un savienība ar nelabo nebija tālu viena no otras.

Jāatzīmē, ka 18. gadsimtā raganu spīdzināšanu vairs tikpat kā nepraktizēja un izmeklēšanā lietoja vien pārliecināšanas un iebiedēšanas metodes. Švegelinu par raganu atzina kā tiesnesis, tā piesēdētāji. Galva viņai bija jānocērt 11. aprīlī. Iespējams, pēc Švegelinas biktstēva, franciskāņu garīdznieka Antona Kramera lūguma lietu nolēma izskatīt vēlreiz. Nāvessodu atlika. Process iestrēga un 1781. gadā Anna Marija Švegelina nomira dabiskā nāvē savā cietuma kamerā. Pēdējais fakts kļuva zināms tikai pēc vēsturnieku pētījumiem 20. gadsimta 90. gados, tāpēc literatūrā joprojām var sastapt apgalvojumus, ka Švegelina bijusi pēdējā ar nāvi sodītā ragana, kas nav tiesa. 

Par pēdējo Eiropas "raganu", kam piekopto "burvestību" un "savienības ar velnu" dēļ izpildīts nāvessods, uzskatāma istabene Anna Geldi no Glarusas kantona Šveicē. 

Viņai nocirta galvu 1782. gada februārī, taču Eiropā jau valdīja apgaismības idejas un notikušais izsauca tādu sašutuma vētru, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās, kaut raganu prāva bez sprieduma izpildes reģistrēta arī 1793. gadā Prūsijā. Kas attiecas uz Latvijas teritoriju, tad pēdējo reizi raganas sadedzināšana sārtā notikusi 1721. gadā Kurzemē.

"Jaunākās Ziņas", 1925. gada 4. aprīlī

Kā Senāts izšķīra grāfa S. Šeremetjeva pavalstniecību. 1919. gadā Maskavā mirušā grāfa S. Šeremetjeva mantas aizgādnis V. Pālens bija griezies Zemkopības ministrijā ar lūgumu nodot viņa rīcībā Šeremetjevam piederošās Jaunpiebalgas muižas "Vecpuķes", "Vecskubiņu" un "Kalnakanašu" mājas. Ministrija lūgumu ievēroja un Cēsu apriņķa zemju inspektoram uzdeva lietu nokārtot. Pēc tam Pālens lūdza Tieslietu ministriju atļaut tam minētās ēkas atsavināt vietējiem zemkopjiem. Tieslietu ministrija, uzskatot Šeremetjevu par Krievijas pavalstnieku, lūgumu noraidīja. Zemkopības ministrija tad savukārt šīs mājas ieskaitīja fondā un uzdeva izdarīt to pārņemšanu. Šeremetjeva pilnvarnieks lietu iesniedza Senātā. Tas Zemkopības ministrijas lēmumu atcēlis.