15.7 °C
1953. gada 22. decembrī. Pirms 70 gadiem laikraksts "Cīņa" publicēja rakstu "Bargu sodu Tēvijas nodevējiem. Padomju tautu draudzība ir nesatricināma".
Tajā bija nodrukāts: "PSRS Prokuratūras publicētie izmeklēšanas materiāli neģēlīgā tautas nodevēja Berijas un viņa līdzdalībnieku lietā pilda ikviena īstā padomju patriota sirdi ar visdziļāko sašutumu un naidu pret šiem zemiskajiem noziedzniekiem. Berijas banda centās iemīt dubļos visu to, kas svēts un dārgs jaunās komunistiskās dzīves celtniekiem. Tīkodami pēc varas, šie riebekļi kaldināja plānus, kuru realizācija nozīmētu vilkt svītru pāri padomju ļaužu diženajiem nākotnes mērķiem. Paši katru cilvēka līdzību zaudējuši, viņi gatavojās ar ārzemju atbalstu nospiest uz ceļiem savā priekšā visas cilvēces progresīvo avangardu." Izmeklēšanas rezumējumā teikts: "Konstatēts arī, ka Berija un viņa līdzdalībnieki sāka noziedzīgi rīkoties, lai atdzīvinātu buržuāziski nacionālistisko elementu atliekas savienotajās republikās, sētu naidu un nesaskaņas starp PSRS tautām un vispirms iedragātu PSRS tautu draudzību ar Lielo krievu tautu." Zem pagarā teksta savu vārdu bija licis teātra režisors, PSRS Tautas mākslinieks Alfreds Amtmanis–Briedītis (1885–1966).
Taču saturā un stilā tamlīdzīgi sacerējumi, kā centrālajos, tā perifērajos preses izdevumos visas padomju valsts mērogā 1953. gada decembra beigās bija sastopami burtiski katru dienu. Tas bija saistīts ar nežēlīgajām varas cīņām, kādas Kremlī sākās pēc Staļina nāves un kuru gaitā nežēlastībā krita arī agrāk visvarenais staļiniskā drošības un represiju aparāta šefs Lavrentijs Berija kopā ar līdzgaitniekiem. Berija cita starpā bija iedomājies šo to mainīt PSRS nacionālajā politikā.
Nāvessodu viņam un vēl sešiem augstākā līmeņa rokaspuišiem izpildīja nākamajā dienā pēc "Cīņas" raksta – 23. decembrī.
Tūlīt pēc tam padomju presi pāršalca jauns "darbaļaužu" un "tautas" gandarījuma vilnis – šoreiz jau par "pelnīto sodu dzimtenes nodevējiem".
Kurzemes Vārds, 1923. gada 22. decembrī
Pats sevi apsūdz. Vilis Kaspars, kas dzīvo Rembates muižā un ir dzimis 1897. gadā, iesūtījis attiecīgai iestādei rakstisku paziņojumu, ka 1921. g. atrazdamies Krievijā un nevarēdams nokļūt Latvijā tāpēc, ka Krievija 1897. g. dzimušos nav izlaidusi, apgādājis tur personas apliecību, ka viņš dzimis 1894. gadā. Tā bijis iespējams iebraukt Latvijā, kur dabūjis kara klausības atvaļināšanas apliecību un Latvijas pasi un līdz pēdējam laikam dzīvojis netraucēti. Tagad, negribēdams ilgāki savu pārkāpumu slēpt, viņš nolēmis labprātīgi stāties tiesas priekšā.
