22 °C
Rīgas domes koalīcija šonedēļ paudusi atbalstu krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799–1837) skulptūras pārvietošanai, nolemts apzināt iespējamās vietas, kur to varētu pārvietot. Aprīļa sākumā krievvalodīgie aktīvisti sāka Puškina pieminekļa glābšanas kampaņu, izsludinot sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" parakstu vākšanu "par Latvijas un pasaules literātu pieminekļu saglabāšanu Rīgā" (kā iniciatīvas autors norādīts Vasilijs Tjurins). Martā Latvijas Krievu savienība piketēja pie Rīgas domes pret skulptūras "barbarisko" demontāžu.
Tomēr Rīgas domes Pieminekļu padomes marta sākuma lēmums par vairāku padomju laika pieminekļu demontāžu Puškina gadījumā nebalstās uzskatā, ka krievu klasiķis būtu latviešu tautas ienaidnieks, bet apstāklī, ka 2009. gadā viņa figūra kanālmalā uzstādīta lielā steigā faktiski politisku apsvērumu dēļ, ignorējot likumā paredzētās formalitātes. Tātad nelikumīgi un radot bīstamu precedentu.
Īstenībā Puškins Rīgai savulaik tika uztiepts un pieņemts labākajā gadījumā naivā cerībā, ka Maskavas dāvana ļaus iegūt lielā austrumu kaimiņa labvēlību un atvērs tā "plašo tirgu" Latvijas galvaspilsētai.
Pirmais piemineklis
Līdz Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumam teju 50 pasaules valstīs slējās ap 670 pieminekļi Aleksandram Puškinam. Interesanti, ka liela daļa likti 21. gadsimtā – par Krievijas valsts naudu un vietās, kam nebija nekāda sakara ar dzejnieka personību. Krievu kultūru un tās klasiķus Krievijas vara izmantoja kā "maigās varas" līdzekli, lai, popularizējot tos, iekoptu auglīgu augsni Maskavas politisko interešu virzīšanai. Arī ar Rīgu Puškina personībai nav nekāda sakara, kaut viņš dzejoja par pilsētu, kuru nekad netika redzējis.
Publicists Franks Gordons kādā komentārā rakstījis: "Ģeniālais dzejnieks Puškins bija gan izsmalcināts kosmopolīts, gan brīvdomīgs humānists un lielkrievu šovinists." Ar ideju, ka viņu nepieciešams godināt Rīgā, 1999. gadā nāca klajā Latvijas Puškina biedrība. Krievijā tad atzīmēja dzejnieka 200. dzimšanas dienu. Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Udaļcovs par godu jubilejai visiem Latvijā rezidējošiem ārvalstu vēstniekiem rīkoja dienas ekskursiju uz memoriālajām vietām Puškina kalnos Pleskavas apgabalā. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves par godu apaļajai gadskārtai uzveda operu "Jevgeņijs Oņegins" un Latvijas valdība Puškina jubilejai veltīto pasākumu atzīmēšanai piešķīra 28 643 latus no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. No tiem 4310 lati bija domāti Puškina piemiņas akmens izgatavošanai un uzstādīšanai. Tāds akmens – Latvijā pirmais Puškinam veltītais piemineklis – tika atklāts 1999. gada 27. oktobrī Citadelē pie bijušās pareizticīgo Sv. Pētera un Pāvila baznīcas, tagadējās "Ave Sol" koncertzāles, netālu no vietas, kur reiz dzīvoja Rīgas Citadeles komandanta ģenerāļa Jermolaja Kerna sieva un reizē dzejnieka mūza Anna Kerna. Šī piemiņas zīme tur atrodas joprojām, kaut Latvijas Puškina biedrība toreiz deklarēja, ka tā ir pagaidu un tās vietā liks ko iespaidīgāku, kad atradīsies nauda.
Ja ņem vērā bieži dzirdamos aicinājumus "nejaukt Puškinu ar politiku", tad jāteic, ka promaskaviskie Latvijas krievvalodīgo aktīvisti Puškinu ar politiku sāka jaukt pirmie, krievu valodas pozīciju saglabāšanas akcijās izmantojot Puškina portretus un lozungus pret "Puškina valodas apspiešanu". Arī 1999. gada 5. jūnijā Tatjana Ždanoka un viņas "draudze", atzīmējot dzejnieka dzimšanas dienu, Puškina vārdā rīkoja akciju ar lozungu "Nekas nedrīkst ierobežot mūsu bagātās un skaistās valodas attīstību!".
Kādu brīdi pēc tam par iespaidīgāka pieminekļa iecerēm neko vairs nedzirdēja. Taču aizmirsts nekas nebija. Par to atkal sāka runāt Aigara Kalvīša 2004.–2006. gada valdības laikā, kad Latvija un Krievija virzījās uz robežlīguma parakstīšanu, ko, kā zināms, 2007. gada 27. martā Maskavā arī izdarīja. Krievija uzskatīja, ka uzdāvināt Puškina pieminekli Rīgai būtu draudzīgs žests. Rīgā un Latvijā valdošajiem politiķiem pret to lāgā nebija ko iebilst.
Ar jaunu sparu
2007. gada marta beigās Puškina pieminekļa uzstādīšanas iespējas lietišķās sarunās citu tematu starpā pārrunāja Rīgas mērs Jānis Birks ("TB"/LNNK) un Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs. Aģentūra BNS ziņoja, ka Kaļužnijs lūdzis domes vadību "atgriezties 1999. gadā", kad pilsēta bija atbalstījusi ideju par solīdāku pieminekli. Birks piekritis, ka Puškins Latvijā ir iemīļots dzejnieks, tāpēc dome lemšot, kā to risināt, un varbūt piemineklis pie "Ave Sol" koncertzāles būšot jau šogad. Taču naudas tam acīmredzot vēl nebija.
Birks Rīgas domes priekšsēdētāja amatu ieņēma līdz 2009. gada 1. jūlijam, kad viņu nomainīja "Saskaņas centra" Nils Ušakovs.
Tagad Birks sarunā ar "Latvijas Avīzi" teic, ka neatceroties, ka dome tolaik būtu pieņēmusi kādus lēmumus par Puškina pieminekli: "Neatceros, ka manu pilnvaru laikā tur būtu bijušas kādas diskusijas.
Man vispār bija pārsteigums, kad to tur uzstādīja. Man nav palikuši atmiņā ne kādi lēmumi vai domes sēdes, kas attiektos uz šo pieminekli."
Tomēr 2007. gada maijā Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis, Latvijas Puškina biedrības skubināts, norādīja, ka iespējamās pieminekļa novietošanas vietas varētu būt Maskavas dārzs (kopš 2022. gada – Latgales parks) un teritorija Kalpaka bulvārī, netālu no zinātnieka Paula Valdena pieminekļa. Vēlāk izskanēja versijas par Gogoļa un Puškina ielas stūri vai Citadeles ielu netālu no pieminekļa Annai Kernai.
Kad 2008. gada 12. februārī par Krievijas jauno vēstnieku Latvijā apstiprināja Aleksandru Vešņakovu, nauda piemineklim bija atradusies Maskavas Jurija Dolgorukija fondā, būtībā no Krievijas valsts kabatas. Bija arī noskaidrots, ka bronzas figūru darinās Nīderlandē dzīvojošais krievu tēlnieks Aleksandrs Taratinovs. 2008. gada noslēgumā Pieminekļu padome skatīja jau konkrētākus Puškina pieminekļa variantus, starp kuriem bijusi arī Puškina figūra uz nerūsējošā tērauda tilta un "Puškins ar kaķīti", taču nevienu neatzina par atbalstāmu.
