Clear 13.1 °C
P. 19.07
Digna, Jautrīte, Kamila
Puškina piemineklis Rīgā.
Puškina piemineklis Rīgā.
Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Rīgas domes koalīcija šonedēļ paudusi atbalstu krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799–1837) skulptūras pārvietošanai, nolemts apzināt iespējamās vietas, kur to varētu pārvietot. Aprīļa sākumā krievvalodīgie aktīvisti sāka Puškina pieminekļa glābšanas kampaņu, izsludinot sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" parakstu vākšanu "par Latvijas un pasaules literātu pieminekļu saglabāšanu Rīgā" (kā iniciatīvas autors norādīts Vasilijs Tjurins). Martā Latvijas Krievu savienība piketēja pie Rīgas domes pret skulptūras "barbarisko" demontāžu.

Reklāma

Tomēr Rīgas domes Pieminekļu padomes marta sākuma lēmums par vairāku padomju laika pieminekļu demontāžu Puškina gadījumā nebalstās uzskatā, ka krievu klasiķis būtu latviešu tautas ienaidnieks, bet apstāklī, ka 2009. gadā viņa figūra kanālmalā uzstādīta lielā steigā faktiski politisku apsvērumu dēļ, ignorējot likumā paredzētās formalitātes. Tātad nelikumīgi un radot bīstamu precedentu.

Īstenībā Puškins Rīgai savulaik tika uztiepts un pieņemts labākajā gadījumā naivā cerībā, ka Maskavas dāvana ļaus iegūt lielā austrumu kaimiņa labvēlību un atvērs tā "plašo tirgu" Latvijas galvaspilsētai.

Pirmais piemineklis

Līdz Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumam teju 50 pasaules valstīs slējās ap 670 pieminekļi Aleksandram Puškinam. Interesanti, ka liela daļa likti 21. gadsimtā – par Krievijas valsts naudu un vietās, kam nebija nekāda sakara ar dzejnieka personību. Krievu kultūru un tās klasiķus Krievijas vara izmantoja kā "maigās varas" līdzekli, lai, popularizējot tos, iekoptu auglīgu augsni Maskavas politisko interešu virzīšanai. Arī ar Rīgu Puškina personībai nav nekāda sakara, kaut viņš dzejoja par pilsētu, kuru nekad netika redzējis.

Publicists Franks Gordons kādā komentārā rakstījis: "Ģeniālais dzejnieks Puškins bija gan izsmalcināts kosmopolīts, gan brīvdomīgs humānists un lielkrievu šovinists." Ar ideju, ka viņu nepieciešams godināt Rīgā, 1999. gadā nāca klajā Latvijas Puškina biedrība. Krievijā tad atzīmēja dzejnieka 200. dzimšanas dienu. Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Udaļcovs par godu jubilejai visiem Latvijā rezidējošiem ārvalstu vēstniekiem rīkoja dienas ekskursiju uz memoriālajām vietām Puškina kalnos Pleskavas apgabalā. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves par godu apaļajai gadskārtai uzveda operu "Jevgeņijs Oņegins" un Latvijas valdība Puškina jubilejai veltīto pasākumu atzīmēšanai piešķīra 28 643 latus no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. No tiem 4310 lati bija domāti Puškina piemiņas akmens izgatavošanai un uzstādīšanai. Tāds akmens – Latvijā pirmais Puškinam veltītais piemineklis – tika atklāts 1999. gada 27. oktobrī Citadelē pie bijušās pareizticīgo Sv. Pētera un Pāvila baznīcas, tagadējās "Ave Sol" koncertzāles, netālu no vietas, kur reiz dzīvoja Rīgas Citadeles komandanta ģenerāļa Jermolaja Kerna sieva un reizē dzejnieka mūza Anna Kerna. Šī piemiņas zīme tur atrodas joprojām, kaut Latvijas Puškina biedrība toreiz deklarēja, ka tā ir pagaidu un tās vietā liks ko iespaidīgāku, kad atradīsies nauda.

Pieminekļa ēnā pagaidām palicis Puškina ielas nosaukums Rīgā, taču arī pie tā agri vai vēlu nonāksim.

Ja ņem vērā bieži dzirdamos aicinājumus "nejaukt Puškinu ar politiku", tad jāteic, ka promaskaviskie Latvijas krievvalodīgo aktīvisti Puškinu ar politiku sāka jaukt pirmie, krievu valodas pozīciju saglabāšanas akcijās izmantojot Puškina portretus un lozungus pret "Puškina valodas apspiešanu". Arī 1999. gada 5. jūnijā Tatjana Ždanoka un viņas "draudze", atzīmējot dzejnieka dzimšanas dienu, Puškina vārdā rīkoja akciju ar lozungu "Nekas nedrīkst ierobežot mūsu bagātās un skaistās valodas attīstību!".

Kādu brīdi pēc tam par iespaidīgāka pieminekļa iecerēm neko vairs nedzirdēja. Taču aizmirsts nekas nebija. Par to atkal sāka runāt Aigara Kalvīša 2004.–2006. gada valdības laikā, kad Latvija un Krievija virzījās uz robežlīguma parakstīšanu, ko, kā zināms, 2007. gada 27. martā Maskavā arī izdarīja. Krievija uzskatīja, ka uzdāvināt Puškina pieminekli Rīgai būtu draudzīgs žests. Rīgā un Latvijā valdošajiem politiķiem pret to lāgā nebija ko iebilst.

Ar jaunu sparu

2007. gada marta beigās Puškina pieminekļa uzstādīšanas iespējas lietišķās sarunās citu tematu starpā pārrunāja Rīgas mērs Jānis Birks ("TB"/LNNK) un Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs. Aģentūra BNS ziņoja, ka Kaļužnijs lūdzis domes vadību "atgriezties 1999. gadā", kad pilsēta bija atbalstījusi ideju par solīdāku pieminekli. Birks piekritis, ka Puškins Latvijā ir iemīļots dzejnieks, tāpēc dome lemšot, kā to risināt, un varbūt piemineklis pie "Ave Sol" koncertzāles būšot jau šogad. Taču naudas tam acīmredzot vēl nebija.

Reklāma
Reklāma

Birks Rīgas domes priekšsēdētāja amatu ieņēma līdz 2009. gada 1. jūlijam, kad viņu nomainīja "Saskaņas centra" Nils Ušakovs. 

Tagad Birks sarunā ar "Latvijas Avīzi" teic, ka neatceroties, ka dome tolaik būtu pieņēmusi kādus lēmumus par Puškina pieminekli: "Neatceros, ka manu pilnvaru laikā tur būtu bijušas kādas diskusijas. 

Man vispār bija pārsteigums, kad to tur uzstādīja. Man nav palikuši atmiņā ne kādi lēmumi vai domes sēdes, kas attiektos uz šo pieminekli."

Tomēr 2007. gada maijā Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis, Latvijas Puškina biedrības skubināts, norādīja, ka iespējamās pieminekļa novietošanas vietas varētu būt Maskavas dārzs (kopš 2022. gada – Latgales parks) un teritorija Kalpaka bulvārī, netālu no zinātnieka Paula Valdena pieminekļa. Vēlāk izskanēja versijas par Gogoļa un Puškina ielas stūri vai Citadeles ielu netālu no pieminekļa Annai Kernai.

Kad 2008. gada 12. februārī par Krievijas jauno vēstnieku Latvijā apstiprināja Aleksandru Vešņakovu, nauda piemineklim bija atradusies Maskavas Jurija Dolgorukija fondā, būtībā no Krievijas valsts kabatas. Bija arī noskaidrots, ka bronzas figūru darinās Nīderlandē dzīvojošais krievu tēlnieks Aleksandrs Taratinovs. 2008. gada noslēgumā Pieminekļu padome skatīja jau konkrētākus Puškina pieminekļa variantus, starp kuriem bijusi arī Puškina figūra uz nerūsējošā tērauda tilta un "Puškins ar kaķīti", taču nevienu neatzina par atbalstāmu.

Pārlapojot tā laika "Latvijas Avīzi", var uzzināt, ka 2008./2009. gada ziemā Puškina biedrība Latvijā pieminekļa lietu virzījusi pastiprināti, īpaši Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris Leonīds Lencs un viņa dzīvesbiedre Svetlana Vidjakina, bet ar lobēšanu un parakstu gādāšanu Rīgas domes struktūrās nodarbojies Maskavas nama valdes priekšsēdētājs Juris Silovs.

Draugu apvienošanās...

Rīgas Pieminekļu padomes priekšsēdis Spārītis laikraksta 2009. gada 22. maija numurā skaidro, ka padomei noraidīt ideju par Puškina pieminekļa uzstādīšanu nav pietiekama iemesla un var diskutēt tikai par izskatu un atrašanās vietu: 

"Ja reiz Rīgā ir ķīniešu paviljons, Kobes pulkstenis un tamlīdzīgi, tad kādi gan aizspriedumi var būt pret minēto labas gribas žestu? 

Turklāt pie koncertzāles "Ave Sol" jau ir dzejnieka mūzas Annas Kernas biste. Tad simboliski iznāk tāda kā draugu apvienošanās. Turklāt Rīgā kādreiz arī Kronvalda bulvāris saucās Puškina vārdā."

Pieminekļa virzītāji gan nepierunāja Jura Dambja vadīto Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI), ko tagad sauc par Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi (NKMP), taču pierunāja Rīgas Būvvaldes vadītāju Andi Cini.

Reklāma
Reklāma

Spiediens bijis

Gatavā Puškina figūra Rīgā nonāca 2009. gada maija beigās. Sākotnēji apgalvoja, ka pieminekli atklāšot jau 6. jūnijā, dzejnieka 210. dzimšanas dienā. Taču 6. jūnijā Latvijā gaidīja pašvaldību vēlēšanas un krieviskās partijas bija iedegušās dzejas klasiķi izmantot kā "medāli" savām vajadzībām cīņā par Rīgas domi. Tad Latvijas Puškina biedrība izlēma atklāšanu atlikt uz vēlāku laiku.

Vēlēšanās uzvarēja Nila Ušakova "Saskaņas centrs". Iepriekš bikli uzsāktie Rīgas–Maskavas kultūras un ekonomiskā rakstura kontakti varēja izvērsties ar trīskāršu jaudu, un Puškinam atvērās visas durvis. Iezīmējās arī neglītas lietas. Jaunais pilsētas galva Ušakovs augusta vidū informēja Aizsardzības ministriju, ka Rīgas pilsēta turpmāk atsakās uzturēt 2006. gadā atklāto pieminekli Oskaram Kalpakam, jo pilsētai tas esot "nenozīmīgs". Burtiski tajās pašās dienās domes Finanšu un administrācijas lietu komiteja Maskavas dāvātā Puškina pieminekļa montāžai un apkārtnes labiekārtošanai no rezerves fonda steigšus piešķīra 2067 latus, kas bija puse no vajadzīgās summas. Otru pusi sedza darbu veicējs SIA "Mīts". Domniekus nesatrauca, ka 30. jūnijā VKPAI vēstulē bija skaidri pateikusi, ka nepiekrīt figūras uzstādīšanai Rīgas kanāla malā.

Tagadējās NKMP vadītājs Dambis atzīst, ka zināms spiediens toreiz bijis: 

"Protams, tas, ka pilsēta gribēja, lai piemineklis tur atrastos, pati par sevi jau bija norāde, ka jādod zaļā gaisma. Bet mēs diezgan stingri turējāmies savās pozīcijās. 

Mēs to jautājumu skatījām arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē. Es toreiz teicu, ka neatbalstu gadījuma rakstura vietas izvēli un neuzskatu, ka katrs piemineklis jāuzstāda Rīgas vēsturiskā centra apstādījumos, tāpēc esmu pret tādu risinājumu. Balsojums padomē bija: septiņi pret Puškina pieminekli kanālmalā un viens atturas – tas bija pilsētas pārstāvis. Līdz ar to balsojums bija ļoti skaidrs un pārliecinošs."

"Nožēlojama rīcība"

Krievvalodīgie sabiedrības pārstāvji, protams, ieceri uztvēra kā "savējā" parādīšanos, kamēr izteikti latviski noskaņotie uzskatīja to par apkaunojumu Rīgai. Tie, kuri toreiz spēja saskatīt Krievijas "maigās varas" izplešanos, aizrādīja, ka jebkura Krievijas pārstāvja, arī rakstnieka vai dzejnieka, pieminekļa uzstādīšana Latvijas situācijā saistās ar risku, jo līdzi nāk negatīva "pievienotā vērtība". Tas pierādījās jau drīz pēc pieminekļa uzstādīšanas, kad krievvalodīgajā presē uzradās idejas, ka šo parka daļu vajadzētu pārdēvēt par Puškina parku...

Visvairāk – vismaz Rīgas domes institūcijās – šķiet, bija tādu, kuri sprieda līdzīgi kā tolaik kādā intervijā Rīgas domes deputāts no "Pilsoniskās savienības", bijušais trimdinieks Jānis Mārtiņš Zandbergs: "Puškina piemineklis mums te galīgi nebija vajadzīgs, bet tāpēc nevajag ap to taisīt lielu troksni."

Kaut apšaubot pieminekļa nepieciešamību Rīgā, inteliģences vairākumam dzejnieks Puškins bija pasaulē pazīstama, ar politiku nesaistīta kultūras personība, tāpēc arī iebilst šķita lieki. Ja iebildes arī bija, tad ne tik daudz par pašu pieminekli, cik vietu, kur to dzīrās likt, ignorējot nepieciešamās formalitātes. Tas bija uzsvērts arī drīz pēc pieminekļa atklāšanas publiskotajā 60 inteliģences un latviešu studentu organizāciju pārstāvju atklātajā vēstulē Latvijas Valsts prezidentam Valdim Zatleram, Rīgas domes vadībai un institūcijām un sabiedrībai kopumā: "Mēs uzskatām, ka Maskavas dāvinātajam Puškina piemineklim nav jāatrodas Ata Kronvalda vārdā nosauktajā parkā un Ata Kronvalda vārda iesaistīšana atsevišķu politisko spēku labās gribas žestu izrādīšanā Maskavai ir visnotaļ nožēlojama rīcība."

"Mūžīgās draudzības" simbols

Puškina tēla atklāšanu 2009. gada 22. augustā Rīgas svētkos citādi kā par politisku akciju nosaukt grūti. Atklāšanā līdz ar pārsimt interesentiem līdztekus Rīgas mēram Ušakovam un domes ļaudīm piedalījās Krievijas vēstnieks Vešņakovs un Maskavas prefekts Aleksejs Aleksandrovs, kurš klātesošos sirsnīgi sveicināja Maskavas mēra Jurija Lužkova vārdā. Klāt bija pieminekļa autors Aleksandrs Taratinovs, bet iesvētīšanu veica Latvijas pareizticīgo metropolīts Aleksandrs, kurš aicināja Taratinovu veidot pieminekli arī pirmskara Latvijas pareizticīgo arhibīskapam Jānim Pommeram (1876–1934) jeb Svētajam svētmoceklim Rīgas Jānim.

Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs 2009. gadā Puškina pieminekļa atklāšanas ceremonijā.

"Dižais krievu dzejnieks Puškins ir brīvības, taisnības un demokrātijas ideju nesējs, un es ceru, ka šīs idejas tiks iedzīvinātas un starp Latviju un Krieviju būs tāda draudzība, ko nevarēs saraut nekas," sacījis Vešņakovs, norādot, ka Krievijai 22. augusts esot īpaša diena jo 1989. gadā tad atjaunots Krievijas trīskrāsu karogs. Kā rakstīja aģentūra LETA, Vešņakovs tāpat atgādinājis, ka pēc divām nedēļām Maskavā atklāšot Rīgas parku, kas stiprināšot abu pilsētu un abu valstu savstarpējās attiecības. Maskavas prefekts Aleksandrovs priecājās, ka arī rīdziniekiem tagad iespējams apmeklēt "krievu literatūras dvēseles un krievu literārās valodas pamatlicēja" pieminekli, bet Ušakovs pauda cerību, ka piemineklis Rīgu padarīs vēl skaistāku un abu valstu savstarpējās attiecības – vēl siltākas. Pārklāju piemineklim kopīgiem spēkiem noņēma Ušakovs un Aleksandrovs.

Kur gribam, tur liekam

Tas, ka Puškins Rīgas kanālmalā nostājies bez nepieciešamajiem saskaņojumiem, bija jau plaši zināms fakts. 

"Tas ir briesmīgi nelikumīgi, taču Rīga ir pilna ar nelikumīgiem pieminekļiem. Viņi [Latvijas Puškina biedrība] bezmaz uz ceļiem krita un lūdza šo vietu. 

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija būvprojektu nav akceptējusi, jo uzskata, ka piemineklim piemērotāka vieta būtu Maskavas dārzā vai iepretī Latvijas Zinātņu akadēmijai Puškina ielā. Taču Rīgas Pieminekļu padome atļāva to uzstādīt Kronvalda parkā," situāciju tā paša gada 22. augusta laikrakstā "Diena" raksturoja Rīgas būvvaldes priekšnieks Cinis (viņš 2014. gadā miris).

Pēc likuma juridiskām personām par tādu pārkāpumu varēja piemērot 500 latu naudassodu. "Šis gadījums gan izskatās – kur gribam, tur liekam," toreiz atzina VKPAI vadītājs Dambis. Taču amatpersonas apzinājās, ka Rīgas svētku apstākļos, ņemot vērā ceremonijas politisko piesitienu, pieminekļa atklāšanu apturēt nav iespējams.

Jautāts, vai VKPAI toreiz vienkārši samierinājusies ar nekaunību, Dambja kungs teic, ka diskusijas, ko pēc pilsētas ignorējošās rīcības darīt tālāk, bijušas: "Uzskats bija tāds, ka pie šī jautājuma agri vai vēlu būs jāķeras un tas varētu notikt tad, kad pilsēta izstrādās koncepciju par visiem kanālmalas pieminekļiem un apkaimi. Tad varētu otrreiz pateikt, ka piemineklis tur uzstādīts nelikumīgi un jāvāc prom. No pilsētas puses tādi solījumi, ka šo koncepciju izstrādās, toreiz bija, taču tādas nav līdz šim brīdim."

NKMP vadītājs uzsver, ka pirms dažām nedēļām par Puškinu Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē runāts atkal: 

"Spriedums viennozīmīgi ir, ka piemineklis jāņem nost, jo tas ir nelikumīgi uzstādīts." 

Dambis pārliecināts, ka Rīgas dome pieņems vajadzīgo lēmumu un pieminekli pārvietos uz "piemērotāku vietu".

Viedoklis

Jānis Birks, bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs (2007. g. 19. februāris – 2009. g. 1. jūlijs): "Cilvēciski runājot, tā latviešu mentalitāte jau ir samērā pielaidīga. Šodien mēs pavisam citādi skatāmies uz to politiku, kas Krievijai toreiz bija ar kultūras pasākumiem, uz visu šo pakļaušanu ar "maigo varu". Protams, bija Krievijas teātra festivāls "Zelta maska", bija lieliskas izrādes. Sabiedrībās, kur viens negrib uzkundzēties otram, tās ir pilnīgi normālas valstu attiecības kultūras jomā. Bet ja kultūru paņem kā politikas sastāvdaļu un "maigās varas" principu... Toreiz jau mums tādas izpratnes par šiem jautājumiem, par Krievijas politiskajām ambīcijām, kāda ir šobrīd, vispār nebija. Pasaule kopš 2014. gada ir ļoti mainījusies."

 

MAF

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma