Merkeles memuāri "Brīvība"; atklāti par politiku, sadarbību ar Trampu un Vācijas lomu pasaulē

Izdevniecība "Latvijas Mediji" maijā klajā laidīs bijušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles memuārus "Brīvība", tulkotus latviešu valodā. Politiskie memuāri "Freiheit: Erinnerungen 1954–2021" ("Brīvība. Atmiņas 1954–2021") vienlaikus 30 valodās iznāca pagājušā gada rudenī.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Vācijā uzreiz pēc iznākšanas tā kļuva par gada veiksmīgāko jauno grāmatu – pirmajā nedēļā tika pārdoti 200 000 grāmatas eksemplāru. Merkeles grāmatas panākumi atspoguļojās arī žurnāla "Der Spiegel" bestselleru sarakstā. Vairāk nekā septiņsimt lappušu biezajā grāmatā bijusī valsts vadītāja atskatās uz savu dzīvi divās Vācijas zemēs – Austrumvācijā līdz 1990. gadam un pēc tam atkalapvienotajā Vācijā. Merkele arī stāsta par ceļu uz kancleres amatu un to, kā viņa kļuva par vienu no ietekmīgākajiem valstu līderiem Rietumu pasaulē. Memuāri tapuši kopdarbībā ar viņas ilggadējo līdzstrādnieci Beāti Baumani. 

Publicējam fragmentu no grāmatas, kurā Angela Merkele stāsta par savu tikšanos ar Donaldu Trampu pirms astoņiem gadiem.

===

Kopš 2017. gada 20. janvāra Amerikas Savienoto Valstu prezidents bija Donalds Tramps. Es uzmanīgi sekoju priekšvēlēšanu cīņai starp viņu un Hilariju Klintoni un būtu bijusi priecīga par viņas uzvaru. Bet notika citādi. Donalds Tramps ne vien uzdeva nacionālistisku toni ar saviem kampaņas saukļiem "Amerika vispirms" ("America First") un "Padarīsim Ameriku atkal varenu" ("Make America Great Again"), bet arī priekšvēlēšanu cīņas laikā atkārtoti kritizēja Vāciju un mani personīgi. Viņš apgalvoja, ka es esot sagrāvusi Vāciju, 2015. un 2016. gadā uzņemot tik daudz bēgļu, pārmeta mums, ka netērējam pietiekami daudz naudas aizsardzībai, un mūsu tirdzniecības pārpalikumu ar ASV dēļ apsūdzēja mūs negodīgas tirdzniecības prakses īstenošanā. Daudzie vācu ražojuma automobiļi Ņujorkas ielās viņam gadiem ilgi bija kā dadzis acī. Tas, ka amerikāņi tos iegādājās, viņaprāt, varētu būt saistīts tikai ar dempinga cenām un iedomātām manipulācijām ar valūtas kursu starp eiro un dolāru. Viņš atkal un atkal runāja par muitas nodevu piemērošanu vācu automašīnām, lai padarītu to iegādi nepievilcīgu. 

Man šķita pārsteidzoši, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta kandidāts nodarbina sevi ar Vācijas kancleri. 

Ja ņem vērā principu "daudz ienaidnieku, daudz goda", es ar savu lomu varētu būt apmierināta. Taču karātavu humors te nelīdzēja, mans pienākums bija darīt visu iespējamo, lai starp mūsu valstīm nodrošinātu pietiekami apmierinošas attiecības, nereaģējot uz daudzajām provokācijām. Paziņojumā, kuru es 2016. gada 9. novembrī sniedzu Federālajā kancelejā, es ne vien apsveicu Donaldu Trampu ar viņa ievēlēšanu, bet arī uzsvēru, ka abas mūsu valstis ir neatkarīgas, pateicoties tādām kopīgām vērtībām kā demokrātija, brīvība, cilvēktiesību ievērošana un cieņa pret cilvēku neatkarīgi no viņa izcelsmes, ādas krāsas, reliģiskās piederības, dzimuma, seksuālās orientācijas vai politiskajiem uzskatiem. "Uz šo vērtību pamata" piedāvāju viņam ciešu sadarbību. Pēc četriem mēnešiem, 2017. gada 17. martā, es ierados pie viņa Vašingtonā. Vizītei biju rūpīgi sagatavojusies, jo tā izraisīja lielu interesi Vācijā un daļēji arī ASV.

Kad ierados Baltajā namā, Donalds Tramps preses pārstāvju klātbūtnē mani sagaidīja pie durvīm un sasveicinājās, paspiezdams man roku. Pirms Ovālajā kabinetā paredzētās tikšanās zem četrām acīm mēs vēlreiz atrādījāmies medijiem. Kad žurnālisti un fotogrāfi pieprasīja vēl vienu rokasspiedienu, viņš to ignorēja. Tā vietā, lai nostāvētu šo scēnu stoiskā mierā, es viņam pačukstēju, ka mums atkal jāpaspiež rokas, – Japānas premjerministra Šindzo Abes vizītes laikā viņš to bija darījis deviņpadsmit sekundes, neļaujot Abem pretoties. Tiklīdz es to pateicu, domās nošūpoju galvu par savu rīcību. Kā es varēju aizmirst, ka Tramps precīzi zina, kādu efektu viņš vēlas radīt? Loģiski, ka viņš uz manu smalko mājienu nereaģēja. Viņš ar savu izturēšanos gribēja radīt tēmu sarunām, kamēr es rīkojos tā, it kā man būtu darīšana ar normālas uzvedības sarunbiedru.

Sarunājoties zem četrām acīm, mēs lēni taustījāmies uz priekšu. Es runāju lielākoties angliski, tulce Doroteja Kaltenbaha sēdēja blakus un pārtulkoja dažas sarežģītākas frāzes. Donalds Tramps man uzdeva virkni jautājumu, tostarp par manu Austrumvācijas izcelsmi un attiecībām ar Putinu. Krievijas prezidents viņu acīmredzot ļoti fascinēja. Turpmākajos gados man radās iespaids, ka politiķi ar autokrātiskām un diktatoriskām tieksmēm viņu apbur.

Tiklīdz pēc mūsu tikšanās zem četrām acīm Ovālajā kabinetā ieradās abu delegāciju locekļi, viņš sāka izteikt Vācijai jau labi zināmos pārmetumus. Es tos atspēkoju, nosaucot faktus un skaitļus. Mēs runājām divos dažādos līmeņos: Tramps – emocionālajā, es – lietišķajā. Ja viņš dažreiz tomēr pievērsa uzmanību maniem argumentiem, tas parasti bija tikai tāpēc, lai no tiem uzkonstruētu jaunus pārmetumus. Šķita, ka pieminēto problēmu risināšana nebija viņa mērķis. Šajā gadījumā viņam nekavējoties būtu jāapdomā jauns žēlošanās pamatojums. Man radās iespaids, ka viņš cenšas likt sarunbiedram justies vainīgam. Kad Tramps pamanīja, ka es enerģiski protestēju, viņš pēkšņi pārtrauca savu tirādi un mainīja tēmu. Vienlaikus viņš, manuprāt, arī gribēja savam sarunbiedram patikt.

Donalds Tramps atkal un atkal uzsvēra, ka Vācija viņam un Amerikai ir kaut ko parādā. 

Viņa vēlētāji šo retoriku uzņēma labi, jo daudzi no viņiem jutās apdalīti un uzskatīja, ka iepriekšējie politiķi pret viņiem ir slikti izturējušies. Viņi apbrīnoja Trampu par to, ka viņš nevienam nepakļāvās, runāja ar citiem tiešu valodu un, kā viņš pats uzskatīja, cīnījās par savu atbalstītāju interesēm.

Kopā ar mani Vašingtonā bija ieradušies uzņēmumu "BMW", "Schaeffler" un "Siemens" vadītāji – Haralds Krīgers, Klauss Rozenfelds un Džo Kēzers. Larss Hendriks Rellers bija vienojies ar savu amerikāņu kolēģi, ka pēc sarunām Ovālajā kabinetā mēs ar Trampu tiksimies ar ekonomikas jomas pārstāvjiem un apmācāmajiem darbiniekiem no viņu uzņēmumu Amerikas rūpnīcām, lai diskutētu par kvalificētu darbinieku apmācību Amerikā. Šajā sakarā es gribēju pievērst uzmanību Vācijas uzņēmumu ieguldījumam darba vietu izveidē ASV. Tas man izdevās tikai daļēji. Lai gan Tramps paslavēja Vācijas uzņēmumu investīcijas ASV, viņš vienlaikus kritizēja arī to ražotnes kaimiņvalstī Meksikā. Likās, ka viņš grib visu.

Runājot ar Trampu, man par lielāko daļu sarunā skarto tēmu bija labi argumenti. Tomēr viens vājais punkts bija mūsu izdevumi aizsardzības jomai. Bija acīmredzams, ka divu procentu mērķi, kas 2014. gada NATO samitā tika noteikts kā rādītājs, kurš visām dalībvalstīm jāsasniedz 2024. gadā, mēs līdz minētajam gadam nesasniegsim, lai gan, kā es varēju paziņot preses konferencē, 2017. gadā mēs palielinājām savu aizsardzības budžetu par astoņiem procentiem, salīdzinot ar 2016. gadu. Arī Obama, runājot par šo tēmu, bija vairākkārt apelējis pie manas sirdsapziņas. Taču Trampa gadījumā lieta draudēja kļūt bīstamāka, jo viņš apšaubīja NATO kā kopīgu drošības aliansi. Es apzinājos, ka mēs, vācieši, mūsu pašu drošības ziņā esam atkarīgi no NATO. Tāpēc es uzsvēru mūsu ieguldījumu kopīgajā misijā Afganistānā. Vismaz to Tramps atzina sekojošajā preses konferencē.

Kad lidoju mājup, man sajūta nebija laba. No sarunām es secināju, ka ar Trampu nebūs nekāda kopīga darba savstarpēji saistītas pasaules labā.

Viņš visu vērtēja no tā nekustamo īpašumu uzņēmēja skatpunkta, kāds viņš bija pirms ienākšanas politikā. Katrs zemesgabals varēja tikt piešķirts tikai vienu reizi. Ja to nedabūja viņš, tad to dabūja kāds cits. Tāpat viņš skatījās arī uz pasauli. Viņa ieskatā visas valstis atradās savstarpējā konkurencē, kurā vienas valsts veiksme bija otras neveiksme. Viņš neticēja, ka sadarbība varētu vairot vispārējo labklājību. Viņu nepārliecināja mans piemērs par abpusēju ieguvumu, ko ES un Korejai varētu radīt kopīgs brīvās tirdzniecības nolīgums. Viņš skeptiski attiecās pret visiem nolīgumiem, par kuriem nebija vienojies viņš pats. Šķita, ka Vācijai viņš neuzticējās īpaši. Ar viņu nekāda TTIP (Transatlantic Trade and Investment Partnership jeb Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerība. – Red.) nebūtu.

Taču tas vēl nebija viss. Sešas nedēļas pirms G20 samita, 2017. gada 1. jūnijā, viņš lūdza telefonsarunu ar mani. Mēs runājām pulksten desmitos vakarā. Viņš man paziņoja, ka Savienotās Valstis atsauc savu dalību Parīzes klimata nolīgumā. Tas bija pamatīgs trieciens, jo es taču gribēju, lai Hamburgā šai tēmai būtu iedalīta centrālā loma. (..)

2017. gada 17. jūnijā es privātā audiencē tikos ar pāvestu Francisku. Tā kā es jau no trim iepriekšējām mūsu tikšanās reizēm zināju, ka viņu interesē globālā sadarbība, it īpaši nabadzīgo labā, vēlējos ar viņu aprunāties par savu darba kārtību gaidāmajā G20 samitā, kas notiks Hamburgā. (..)

Pāvests Francisks ar draudzīgu smaidu pieņēma mani pāvesta bibliotēkā. Pa labi no ieejas durvīm atradās rakstāmgalds un divi krēsli. Mēs ar pāvestu ieņēmām vietas, mans tulks apsēdās man aiz muguras. Franciska teikto tulkoja vācu prelāts. Pāvests lūdza mani pastāstīt, ko esmu paveikusi mūsu G20 prezidentūras laikā. Es pastāstīju viņam par mūsu logotipu – plakano krustveida mezglu – un par sagatavošanās darbiem, kas, cita starpā, ietvēra daudzas tikšanās ar pilsonisko sabiedrību. (..) Viņš manī uzmanīgi klausījās.

Tad es nonācu līdz punktam, kas man sagādāja patiesas raizes, proti, ASV paziņojumam par izstāšanos no Parīzes klimata nolīguma. Nesaucot nevienu vārdā, es jautāju viņam, kā viņš tiktu galā ar fundamentālām viedokļu atšķirībām svarīgu personību grupas ietvaros. Viņš mani uzreiz saprata un atbildēja tieši: "Liekt, liekt, liekt, bet raudzīties, lai nesalūst." Man patika šāds redzējums. Es viņam to atkārtoju: "Liekt, liekt, liekt, bet raudzīties, lai nesalūst." Šādā garā es arī mēģinātu Hamburgā risināt savu problēmu ar Parīzes nolīgumu un Trampu, lai gan es vēl nezināju, ko tieši tas nozīmē.