7.5 °C
Kārtējo reizi no grāmatplaukta izņemu Kristapa Vecgrāvja otro dzejas krājumu "Vaska ezers" (debijas krājums "Kaist ķekarā vīnogas" iznāca 2005. gadā). Krājuma eksemplārs jau ir mazliet apbružāts, jo nereti tiek paņemts līdzi rokassomiņā, lai pārlasītu. Kādēļ?
Iespējams, tā suģestējošā un simbolu kodiem bagātīgā nosaukuma dēļ, iespējams, lai veldzētos piesātinātā poētikā, dabas klātesmē un harmonijā un valodas vārda mākslas dēļ, iespējams, cilvēcīguma, sirds siltuma un patiesuma dēļ, kad dzejnieks runā gan par jūtām, gan viedumu, gan atmiņām un atcerēšanos vai savas ikdienības sajūtu caurstrāvojumu.
Pārlaicīgums laikmetīgumā
Kristapa Vecgrāvja dzejas krājums tika izdots apgāda "Literatūras kombains" literāro tekstu sērijā "Ārpus laika", tādējādi uzsverot un apliecinot autora radošā rokraksta savrupību un savdabību, kurā valodai un vārdam ir atvēlēta īpaša goda vieta, kā arī latviešu valodas skaniskumu. Veidojot arī savas vārdformas, piemēram, dzejnieks iecienījis variēt ar priedēkļiem ("Klusēju ar tevi bet nespēju vēl pārklust" (25. lpp.)), veidot negaidītus salikteņus ("vasarsbeigu dārzs" (28. lpp.), "Rožsāp!" (40. lpp.) u. c.) un vārdu krājuma bagātību, vienlaikus aprādot latviešu dzejas ainavas dažādību (tā, starp citu, šobrīd aptver plašu poētisko paņēmienu un tēmu spektru).
Ar pārliecību varu apgalvot, ka Kristapa Vecgrāvja dzeja, lai arī dažbrīd pietiekami nenovērtēta, ir viena no 21. gadsimta latviešu dzejas krāsainā deķa stiprajiem diegiem.
Varētu daudz runāt par barokālo poētiskās izteiksmes blīvumu, kas vienlaikus mijas ar jūgendisko vieglumu un erotiku, aprādīt dzejnieka dzejā raksturīgo bīdermeijerisko detalizāciju, proti, līdz pat mazmazītiņam sīkumam un smalkumam izzīmējot liriskā varoņa izjūtas telpā un laikā: "Sūrie novembra vēji pat fresku dāmām paceļ kleitiņas" (49. lpp.); "vaļā / atvērušās zemes dzīslas rīstoties smok iegrieztā / tērcē / jaucas sevī skalotais vakara zelts / nekā / un tad atvilnī pēkšņi / noskrapstējis / izbridis starp valgajiem koku stāviem / surdinēts apvārsnis // kauc" (56. lpp.); "vakarā tavu melno matu nebeidzamās lietavas / ir apstādinātā putnu atceļa triepieni / ir dūrītes mudžošas kas dīdās uzvilktos asnos / ir spirālēs zumošs mūžīgs troksnis asinīs / ir applūstošs sapnis / valgas plaukstas lapās / telpā palošs ūdens ko skatiens kāds apars" (61. lpp.). Taču tas viss ir tikai papildu poētikas paņēmiens. Dzejnieks prot izmantot visu kultūrtelpas plašo mantojuma spektru tā, lai tas saspēlētos ar mūsdienīgo un aktuālo, tādējādi radot laikmetīgu dzeju ar 21. gadsimta cilvēkam raksturīgo pasaules uztveri un redzējumu.
Liriskā varoņa pasaule kā sveces asara
Dzejā nevar samelot, vismaz to nav tik vienkārši izdarīt, arī Kristaps to nespēj, jo viņa tekstus caurstrāvo sirsnīgums, smalkjūtība, atklātība un cilvēkmīlestība, kā arī cieņa pret viedumu: "un sieviete uz nodeldētajiem kamiešiem / nes ikdienas pārpilnus rupjauduma maisus [..] viņa neklūp / neelš / nelūdz palīdzīgu roku / balles vidū ierodas ar narcisēm pilnām saujām [..] un pavērtajām durvīm ballei beidzoties / viņa nomazgā traukus un izgulda katru izbaldītos baltos palagos // un aiznes uz kamiešiem jaunā dienā / viņa ir svece kas nopūsta turpina degt" (20. lpp.). Savulaik man kāds mākslinieks, raugoties uz degošu un pilošu sveci, teica, ka tās asaru veidotās skulptūras ap sveces degošo ķermeni ir viens no skaistākajiem tēlniecības paraugiem pasaulē, jo katrs šāds veidojums ir viens vienīgs, tādēļ unikāls un neatkārtojams. Tieši tāpat ir ar Kristapa dzeju – krājums kā vaska svece deg un ap sevi veido tikai Kristapam Vecgrāvim vien piederošu dzejnieka pasauli – rezignētu, bet vienlaikus labestīgu un spēkpilnu, kas tiecas tvert dzīvības un dzīves unikalitāti, kurā saskaramies ar dažādām (tikai sev piederošām, tādēļ neatkārtojamām) emocijām, to uztverēm un izpausmēm, jo esam dzīvi, elpojam, atceramies, veidojam savu mikrokosmosu lielajā Kosmosā, sākot jau kopš bērnības pirmajām atmiņām ("Iemiegot, mostos šodien – no bērnības augušos biškrēsliņos" (72. lpp.)).
"Viss sākas ar mīlestību"
Mēs paši esam savas dzīves tēlnieki – akmeņkaļi, keramiķi vai sveču lējēji; mēs paši izvēlamies ūdens dziļumu – citiem tā ir rasas lāse uz zāles stiebra, citiem rudenīga lāma, vēl citiem – ezers vai okeāns. Kristapa Vecgrāvja dzejā liriskā varoņa atmirdza ir tverta vaska smaržīgajā gaismā, savukārt viņa emocionālajā pasaulē klātesoša ir dabas harmonija, kas ir ļoti ietilpīga un dziļa dzidruma piesātināta, jo šajā pasaulē "viss sākas ar mīlestību" (60. lpp.). Es atkal veru vaļā Kristapa Vecgrāvja dzejas krājumu "Vaska ezers". Atšķīrusies lappuse, kurā ir dzejolis, kas šķietas būt iepriekšējā teikuma atbalss: "Miglas sapītas gurst koku spraunās plaukstas. / Blāvos pavedienos dzied un nomirst balsis. / Arī rīts kādam ir bezgalīgs aukstums. // – Vai nāksi ar mani un lēktā salsi?" (36. lpp.). Jā, viss sākas ar mīlestību.
