Vairot gaišo domāšanu. Jaunā režisora Jurģa Lūša iznāciens

Aktieris un režisors Jurģis Lūsis šobrīd vēl ir sava ceļa sākumā, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) teātra režijas kurss absolvēts vien pirms trim gadiem, bet rīt, 19. septembrī, Latvijas Nacionālā teātra (NT) Jaunajā zēlē pirmizrādi piedzīvos viņa pirmais patstāvīgais darbs – Sudrabu Edžus stāsta "Dullais Dauka" iestudējums.

Līdz šim Jurģis teātra pieredzi galvenokārt guvis kā aktieris, piedaloties dažādās "Dirty Deal Teatrī", Cēsu Mazā teātra un Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēs, tāpat arī meistarklasēs un festivālos ASV, Polijā, Francijā un Somijā, turklāt vairākiem iestudējumiem bijis režisora asistents.

Kā vēstīts jaunā iestudējuma materiālos, tas paredzēts jauniem cilvēkiem, kam svarīgi pārbaudīt robežas un uzzināt to, kas atrodas "aiz horizonta" dažādās šā vārda nozīmēs. Jurģis Lūsis ir arī stāsta dramatizējuma autors, kurš, saglabājot pirms vairāk nekā simt gadiem tapušo vēstījumu, radījis "laikmetīgu stāstu par plašākas patiesības meklējumiem, kas cilvēkiem bijuši svarīgi visos laikos, neatkarīgi no laikmeta sociālās realitātes. Kad Dullais Dauka pēdējo reizi bija šeit, uz planētas Zeme, viņš bija deviņus gadus vecs zvejnieku puika. Tagad, pēc 124 gadiem, viņš te ir atgriezies, lai atkal izdzīvotu savu zinātkāri, sastopoties ar pavisam citiem kosmosa un apziņas uzbūves skaidrojumiem, kas ļauj runāt par dzīves pašvērtību un Visuma bezgalību."

Kā stāstu izjūt režisors un kāda ir viņa Dullā Daukas pasaule, "Kultūrzīmes" noskaidroja plašākā sarunā.

"Teātra mākslas studijās Kultūras akadēmijā apguvām vienu, bet, to pabeidzot, sākās pavisam cita skola," sarunā ar "Kultūrzīmēm" teic jaunais režisors Jurģis Lūsis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

– Kā izvēlējāties stāstu par "Dullo Dauku", kas jūs tajā uzrunā?

J. Lūsis: – Pagājušajā rudenī sapratu, ka vēlos ko iestudēt, biju atradis dažus interesantus materiālus un savas idejas gāju piedāvāt vairākiem teātriem. Paldies Nacionālajam teātrim, kas idejai piekrita, ceru, ka iestudējums noderēs gan man, gan teātrim, gan skatītājiem. Iestudēt tieši "Dullo Dauku" bija kopīgs lēmums ar Ievu Struku, NT direktora vietnieci repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos. Piedāvājot dažādus darbus, beigās ieteicos, ka varētu iestudēt arī "Dullo Dauku", jo ar to jau biju strādājis LKA scenogrāfijas studijās. Viņa šim priekšlikumam uzreiz atsaucās, jo kaut kas tāds esot tieši vajadzīgs.

Protams, mani visvairāk uzrunā pats puika, viņa pārpasaulīgā vēlme kaut kādā veidā transcendēt to realitāti, kurā viņš dzīvo. Liekas, viņa vēlmē tikt pie patiesības, kas atbrīvotu, ir kas ļoti skaists. Īpaši mans ir pats pēdējais Sudrabu Edžus iedotais kadrs, kur Dauka, viens mazs puisītis, aizskrien pāri ledus laukam.

– Sudrabu Edžus stāstu uzrakstīja 1900. gadā, bet vēlme redzēt, kas ir tur, aiz horizonta, nenoveco…

– Daukā ir vispārcilvēciskais, kas vairāk vai mazāk taču mīt ikvienā cilvēkā, tā arī ir viena no stāsta vispozitīvākajām lietām. Vēstījuma būtība ir nenovecojoša, tiesa, varbūt noveco sadzīviskās detaļas, apstākļi, kuros Dauka dzīvo un aug, bet kopumā tas tik tiešām ir no dzīvojošajiem stāstiem. Taisnība, valoda, kādā tas uzrakstīts, gan vietām ir novecojusi, bet vienlaikus tieši šajā valodā esam atraduši savu šarmu, izrādē tā skan diezgan daudz.

– Kādus iedomājaties savas izrādes skatītājus?

– Izrāde paredzēta pamatskolas vecuma bērniem no 5. līdz 9. klasei, tomēr domāju, ka interesanti būs katram, kurš domā par to, kas atrodas aiz horizonta.

Gabals nebūs īsti skumjš, jo kopējā vēstījuma noskaņa ir vairāk gaiša, nekā ierasti, tikšana aiz horizonta jau var nozīmēt arī ko citu kā vienkārši fizisku nāvi. Mūsu dramatizējumam ir divi sākumi un divas beigas, viena, ko devis Sudrabu Edžus, un otra, ko esam klāt uzrakstījuši paši.

– Kā radās dramatizējums?

– Gatavojoties mēģinājumu procesam, to veicu pats un, nezaudējot paša stāsta struktūru, vienkārši skatījos, kur būtu iespēja oriģinālu papildināt ar mazliet mūsdienīgākām lietām vai informāciju. No tā caur laiku savienošanu izveidojās interesants dramatizēšanas paņēmiens, izrādē brīžam laiki saplūdīs, notikumi risināsies gan pirms vairāk nekā simt gadiem, gan arī tos papildinās ļoti aktuāla un mūsdienīga informācija par to, kā uzbūvēts Visums, kas šobrīd zinātnē ir visjaunākais, kas uzzināts par tā uzbūvi.

– Vai jūs nemulsina pats autors Sudrabu Edžus? Notiek diskusijas par viņa vārdā nosaukto ielu pārsaukšanu, pieminekļa pārvietošanu. Morics Eduards Zilbers savulaik bijis PSRS valsts drošības orgānu piesegstruktūras, Juliāna Baltazara Marhļevska Rietumtautu komunistiskās universitātes mācībspēks, kurā, lai iespētu pārņemt varu Eiropas valstīs, arī Latvijā, notikušas teroristu un nelegālo komunistisko partiju cīnītāju apmācības.

– Godīgi sakot, šajā konfliktā neesmu īpaši iedziļinājies, tiesa, esmu dzirdējis, ka kaut kur fonā par to tiek runāts. Mans fokuss šobrīd ir "Dullā Daukas" stāsts, nevis rakstnieka politiskā biogrāfija.

– Kā pats jūtaties pasaulē, vai jaunam režisoram, jaunam radošam cilvēkam viegli atrast savu ceļu, savas vērtības?

– Pašlaik tiešām joprojām noris meklēšanas process, bet nejūtos ne īpaši labi, ne īpaši slikti. Patiesībā jau ir vienkārši: ja gribi ko atrast, tas arī ir jāsameklē. Teātra mākslas studijās akadēmijā apguvām ko vienu, bet, to pabeidzot, sākās pavisam cita skola, un tagad no jauna jāsameklē tas, kas interesē pašu; ko gribētos taisīt, turklāt arī jāizprot, vai taisīt izrādes vispār gribas.

– Nacionālais teātris par jums teic, ka interesējaties "par citādi dzīvojošajiem, domājošajiem un redzošajiem – sabiedrībai "nepiederošajiem" – ar atvērtām sirdīm, dvēselēm un prātiem". Kāpēc mums būtu vajadzīgs izprast cilvēkus, kas dzīvo un domā savādāk nekā vairums?

– Šos cilvēku tipus, kurus īsti nevar nosaukt par varoņiem, ik pa brīdim var sastapt literatūrā. Viņi konvencionālajai domāšanai ir gluži kā tāds atskaites punkts, līdzsvarojošs elements. Viņiem apkārt pārējie, kā, piemēram, citi skolēni Daukam, neuzdod jautājumus, pieņemot, ka zeme ir apaļa un tā griežas ap sauli, bet Daukam šajā vienkāršajā faktā un patiesajā informācijā vajag atrast kaut ko vairāk, tāpēc viņš meklē, kamēr šo "vairāk" atrod. Es pat nevaru to līdz galam paskaidrot, bet man liekas, ka ik pa laikam šādi cilvēki mums ir nepieciešami. Tiesa, iespējams, tas nav racionāli, bet šāda ziņkāre ir tieši tas, kas šajā pasaulē lietas virza uz priekšu, nevis varas izpausmē, bet gaišā un intelektuāli emocionālā ziņā.

– Vai šie trešie tēvadēli, Antiņi, Dullie Daukas sastopami arī reālajā dzīvē, ne vien pasakās un literatūrā? Varbūt šo neapturamo ziņkāri jūtat arī sevī?

– Mēs, teātra cilvēki, varam stāstīt gan dokumentālus, gan literatūras stāstus par šādiem cilvēkiem un caur savu darbu vairot gaišo domāšanu. Par sevi īsti spriest neņemos, nebūt nevēlos sludināt un liecināt, bet dzīvē gan ar šādiem cilvēkiem nācies sastapties. Satiec cilvēku un pieredzi, ka viņš pilnībā ir ārpus masveida domāšanas struktūrām, un tas, protams, arī pašam sev liek pajautāt, kam tad līdz galam ticu, par ko līdz galam pastāvu.

– Par ko jūs līdz galam pastāvētu?

– Par mūžīgo gaismu. Par vispārēju gaismu dzīvē.

– Reālajā dzīvē pasaule kļuvusi diezgan tumši iekrāsota, tik netālu noris īsta karadarbība…

– Tieši tāpēc jau tik svarīgi neļauties skumjām, dzīves bailēm un ciešanām; spēt atrast sevī spēku, kā arī resursus, lai turpinātu būt gaišiem un labiem cilvēkiem, nepadoties.

– Līdzšinējie darbi, kurus esat radījis un palīdzējis radīt, piemēram, "Ekspedīcija Jāzeps" (režisora asistents JRT, 2022, Raiņa "Zelta zirgs", diplomdarbs, 2021) vēsta par nopietnām tēmām. Vai spējat iedomāties sevi, piemēram, kāda TV kulinārijas šova režisora lomā?

– Nē, par to gan neesmu domājis! (Smejas.) Izklaide un nopietnas izrādes gan viena otru neizslēdz, iet roku rokā.

– Kā atradāt savu ceļu teātrī, kādēļ izvēlējāties kļūt par aktieri un režisoru?

– Eju no darba uz darbu un pat nedomāju, vai šie amati ir savienojami. Šobrīd izpētu, kā ir būt gan aktierim, gan režisoram. Līdz šim pieredze vairāk bijusi tieši ar aktierdarbu, režija man ir kas jauns.

Profesijas izvēle gan notika diezgan nejauši, tiesa, nekas jau īsti nejauši nemaz nenotiek. Devītajā klasē mūs aizveda uz teātra mēģinājumu, kur režisore Māra Ķimele Talsu ielā mēģināja izrādi "Tēvs" (JRT, 2013. – Red.). Pēc tā redzējuma biju aizgrābts par teātra un realitāšu mainīšanas būtību. Tajā brīdī arī sapratu, ka gribu apgūt teātri, izmācījos un te nu es esmu.

Viedoklis

Ieva Struka.

Foto: Zane Bitere/LETA

Ieva Struka, Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos:

"Katrs režisoru kurss ienāk savā laikā un zem savas zvaigznes, šie jaunieši absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju un nonāca kovida skavās. Tālākais atkarīgs no viņu drosmes un apstākļu sakritības. Jurģis ieradās teātrī un izteica vēlmi strādāt. Vispirms viņš nosauca britu lugu, tad vācu romānu un tad Sudrabu Edžus "Dullo Dauku". Protams, mēs kā Latvijas Nacionālais teātris uzreiz saausījāmies un uzklausījām trešo piedāvājumu, atradām laiku un telpu, lai izrāde varētu tapt, un šobrīd esam gandarīti par iznākumu. Tapusi izrāde ne tikai skolas vecuma jauniem cilvēkiem, bet arī viņu vecākiem: par sapņiem, dzīves jēgu, pasaules kārtību no fizikas, filozofijas un teoloģijas skatpunkta. Vienlaikus tēlaina un vienlaikus reālistiska. Turklāt Jurģis atradis kopīgu valodu ar trīs dažādu paaudžu aktieriem, kam katram ir sava pieredze vai pieredzīte, un tas ne vienmēr ir tik viegli, ja satikšanās notiek pirmoreiz."