Straumēnu DNS "Billītēs"

Sestdien, 30. augustā, Edvarta Virzas tēva mājās Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs", tur, kur pirms vairāk nekā 90 gadiem "Straumēni" sarakstīti, tur, kur "stāvus gaisā pacēlies deviņjūgs un dievišķīgais Vedējs to sagriezis uz Zemgales pusi", režisores Lienas Šmukstes un Cēsu Mazā teātra aktieru izpildījumā atdzīvosies "Straumēnu" "Bezgalīgais ritums".

Režisore teic, ka viņu "Straumēni" esot pieņēmuši jau vidusskolā un tā arī neatlaižot vaļā, tāpēc Liena tos ik pa laikam cilājot. Cilvēks priekšstatus par pasauli, kurā dzīvo, veido pēc sajūtām, ko nervu sistēmai piedāvā redze, dzirde, tauste, garša un oža. "Es visiem izrādes apmeklētājiem itin kā aizveru redzi, visi paliekam ar vienādiem noteikumiem, jo fiziski neredzam, bet pieslēdzam citas maņas, ar kurām sākam daudz vairāk uztvert un sajust. Mēģinām pastiprināti ieklausīties vai pastiprināti sajust ar tausti vai smaržu, tādējādi ar citām maņām mēģinot notiekošo apkārtējā pasaulē uztvert daudz asāk," uzsver Liena Šmukste.

Par Cēsu Mazo teātri, kurš aizsākts 2019. gadā, tā dibinātāji Ilze un Mārtiņš Liepas teic, ka mērķis bijis mazināt koncentrēšanos galvaspilsētā un attīstīt teātra mākslu reģionos: "Vēlamies, lai Cēsīs būtu vieta, kur regulāri viesojas citi nevalstiskie teātri un laikmetīgās dejas grupas, tādējādi bagātinot mūsu kultūras dzīvi un iepazīstinot skatītājus ar dažādiem teātra veidiem." Režisore Liena Šmukste teikto papildina – teātris esot brīnišķīga vide, kur, nākot ar savu ideju, kopā mēģinām saprast, kā iekļauties pieejamajā budžetā, kā ideju no papīra īstenot tā, lai neviens neciestu no tā, ka naudas ir mazāk: "Ja būtu pilnvērtīgs, pietiekams finansējums, uz skatuves varētu likt vai zelta kalnus, bet drusku šaubos, vai tas būtu labākais. Tad viss būtu tā viegli, bet interesantums jau slēpjas komandas darbā un tajā, kā no sākotnējās domas iespējams sasniegt ideju ar pieejamajiem līdzekļiem." Mazāks teātris nenozīmē mazāku kvalitāti, to pierādījusi pieaugošā skatītāju interese un nopietnās "Spēlmaņu nakts" balvas.

Kopš pirmizrādes 29. martā Pasaules Latviešu mākslas centrā Cēsīs "Bezgalīgajā ritumā" aktieri un skatītāji iziet caur poēmas cikliskumu, izjūt, kā gadu no gada mostas daba, kā tā ziemā aizmieg un pavasarī atdzīvojas. Teātra kritiķe Zane Radzobe recenzijā par izrādi teic, ka tā esot itin kā Edvarta Virzas "Straumēnu" pārcēlums skaņu, smaržu un pieskārienu valodā. Dažādie trokšņi, skatītājam pieskaroties rokas un ūdens lāses, raupja materiāla darbarīki, smaržojot alus, bet pāri pleciem nogulis auduma gabals ietinot siltā un drusku tā kā izolējošā kokonā. "Sajūtas ir tiešām fascinējošas. Teksta iestudējumā nav, stāstu vai dramaturģiju nākas izdomāt pašam. Tāpēc izrāde ir ļoti individuāli piedzīvojama. Tikai daži iespējamie aspekti. Izrāde ir iekļaujoša, ļauj to piedzīvot arī akliem un vājredzīgiem cilvēkiem, bet redzīgajiem – sajust pasauli, kādu to visbiežāk neiedomājamies. Izrādei piemīt ļoti meditatīvs plūdums, un tā spēj atslābināt, ļaujot piedzīvot tādu laika ritmu, kādu modernajā pasaulē grūti sasniegt paša spēkiem. Visbeidzot – tā patiešām ir arī "Straumēnu" inscenējums". Kritiķe uzsver, ka izrādē izjutusi dziļdziļu latviskās identitātes kodu, kas reālajā dzīvē nepastāvējis jau Virzas laikā, bet paradoksālā kārtā joprojām liekas tik tuvs, kaut nekad nepieredzēts. "Tieši par pieredzēm vai to trūkumu visvairāk aizdomājos izrādes gaitā, kad ar milzīgu pārsteigumu konstatēju, ka nez kāpēc zinu, kā skan izkapts vai veļas dēlis... No vienas puses, tas ir interesanti, jo liek domāt par dzīves pieredzēm un uzbur tādu nedaudz mistisku sajūtu, it kā Virzas "Straumēni" patiešām būtu ierakstīti mūsu DNS un mēs pārmantotu zināšanas, kuru mums nemaz nevar būt."