26. augusts vēsturē un senās avīzēs. "Tautas karakteris" un augļkopība

1885. gada 26. augustā. Pirms 140 gadiem laikraksts "Baltijas Vēstnesis" atzīmēja kāda Blaua kunga Tērbatas vācbaltu avīzēs publicētos novērojumus par augļkopības stāvokli un attīstību Baltijas guberņās:

"Atvēlīgāka klimata un zemes labākuma dēļ Kurzemē augļu koku dārzniecība visvairāk attīstījusies, igauņu zemē vismazāk, un Vidzemē starp abām guberņām (Vidzemes un Igaunijas. – Red.) vidus mērā, pie kam Vidzemes dienvidus daļā atkal augļu koku dārzu vairāk un tie lielāki nekā ziemeļu daļā. Bet visās trīs guberņās nevienas lielākas muižas neesot bez augļu koku dārza; tāpat pie mācītāju muižām esot tādi dārzi. Par zemnieku augļu koku dārziem runājot, esot jāsaka, ka pēc Rīgas dārznieka Gēgingera domām, Kurzemē un Dienvidus Vidzemē kādiem 20% no visām zemnieku mājām esot lielāku augļu koku dārzi, 30% vidēji un 40% mazi dārziņi, kuru pēdējo augļi topot izmantoti tikai īpašnieku pašu vajadzībām, un 10% vēl neesot itin nekādu augļu koku dārzu. Pie latviešiem augļu koku dārzkopība esot daudz vairāk uzplaukuse ne kā pie igauņiem, kaut gan arī pēdējie šajā ziņā jau sākuši rādīt vairāk mīlestības un saprašanas." Blaus atšķirības latviešu un igauņu agrīnajā attieksmē pret augļkopību izskaidroja gan ar zemes auglību un klimatu, gan "tautas karakteri": "Latviets mīlējot košumu, kas dažreiz sniedzoties pār viņa spēku; viņš savu māju un pagalmu pēc iespējas ietaisot glītu un košu, un kur ko nevarot pušķot ar augļu koku dārzu, tur sievas un meitas vismazākais gādājot par kādām puķu dobēm." Augļu dārzu izcelsme zemnieku saimniecībās tika saistīta ar 19. gadsimta 30. gadu beigām – 40. gadu sākumu, kad 

"zemnieki, kuri muižu dārzniekiem strādājuši par rokas puišiem, pārnesuši mājās kādas praktiskas mācības un mēģinājuši izlietot tās sev par labu": "Vidzemē, īpaši Cēsu un Valmieras apriņķos, tajā laikā daudz zemnieku augļu koku dārzu izcēlušies,

iz kuriem vēl sestā gadu desmitā daudz koku augļu tikuši savesti uz Rīgas tirga." Blaus tāpat atzīmējis vēl vienu veidu, kas novedis pie augļkopības izplatīšanās 19. gadsimta vidū – Latvijas teritorijā nav bijis retums, kad muižnieks pēc dzimtbūšanas atcelšanas, lai izrentētu mājas, par nosacījumu uzstādījis, ka "katram rentniekam jāapņemas pa gadu iestādīt nosacītu skaitu ābeļu un senāki stādītos rūpīgi kopt". Pie klasiskās zemkopības pieradušie sākotnēji to uzskatīja par lieku nastu, taču vēlāk augļu dārzu pie mājas sāka uztvert kā normu. 19. gadsimta 80. gados, kad tapa minētā publikācija, krietna daļa zemnieku savas mājas muižām jau bija izmaksājusi, un atbrīvojušies līdzekļi citstarp tika novirzīti augļu dārziem, kas šajā laikā "iepriecinošā mērā sākuši uzplaukt".

"Latvijas Vēstnesis", 1925. gada 26. augustā

Avīžu badu vārda pilnā nozīmē pārdzīvoja province kopš svētdienas, kad izplatījās ziņa par S. Meierovica nāvi. Bija novērojams tāds avīžu pieprasījums, kuram līdzīgu piedzīvoja tikai pirmajās Krievijas revolūcijas dienās. Ļaudis kāri tvēra avīzes, kuru trūka. Pirmdien lielākā daļā mazpilsētu pie avīžu pārdevējiem stundām pirms avīžu pienākšanas drūzmējās rindas. Avīzes pietika tikai tiem, kas iepriekš samaksāja. Vilcienos uz Rīgu publika katrā stacijā kāri tvēra avīzes un bija laimīgs, kuram izdevās dabūt jaunu avīzi. Interesēja tikai uz Meierovica nāvi attiecīgais. Pirmdien un vakar provincē varēja novērot ļaužu pulciņus, kuri drūzmējās ap laimīgo, kam bija izdevies dabūt pēcpusdienas avīzi no Rīgas. Visi satriekti par traģisko Meierovica nāvi. Lasot tās aprakstus, raud ne tikai sievietes, arī dažs norūdīts vīrs ļauj vaļu asarām.