"Es ticu, ka ir vienradži!" Saruna ar grāmatu mākslinieci Daci Krēsliņu

Atzīmējot sasniegumus bērnu un jauniešu literatūrā, 24. jūlijā pasniedza ikgadējo Jāņa Baltvilka balvu, un ilustrāciju kategorijā šogad to saņēma māksliniece Dace Krēsliņa, kura profesionālo dzīvi agrāk saistījusi ar advokātes profesiju.

Viņas zīmētā un rakstītā grāmatu sērija "Aizvēstures pilsētas detektīvi" – "Kas par smaku?" un "Postaža parkā" ("Zvaigzne ABC", 2024), pēc rīkotāju teiktā, "ir viegli lasāma, izziņu rosinoša, tā atklāj sarežģītas idejas par dabu, attiecībām un atbildību".

Sarunā ar "Kultūrzīmēm" māksliniece Dace Krēsliņa izteicās, ka balvu gan tik tiešām neesot gaidījusi, bet nu esot laimīga, turklāt to saņēmusi tieši no sava mīļākā latviešu mākslinieka Alekseja Naumova rokām.

Kā jūties pēc saņemtās Jāņa Baltvilka balvas?

D. Krēsliņa: Ņemot vērā manu neparasto ceļu mākslā, kā arī to, cik salīdzinoši neilgi esmu grāmatu pasaulē, jau saņemt nomināciju par labākajām bērnu grāmatas ilustrācijām bija liels prieks un pagodinājums. Iegūt pašu balvu nebija pat gaidu, jo apzinājos, cik daudz starp balvas nominantiem ir brīnišķīgu augsta līmeņa mākslinieku. Nelielas aizdomas gan radās brīdī, kad pirms balvas pasniegšanas mani ļoti, ļoti gribēja intervēt "Panorāma". Tad gan bija tāds – varbūt tiešām?

Bērniem domātajā saturā bieži dominē trokšņi. Mašīnas, skaņas, koši multfilmu tēli. Savukārt tavos darbos vieta atvēlēta pat sīkākajam kukainītim, ko redzam dabā, ja vien paši esam vērīgi. Arī tev pašai dabas atveide ir ļoti svarīga, vai ne?

Vienā no manām grāmatām detektīvi izmeklē kādu neparastu troksni, un pirmās aizdomas krīt uz skaļu transportu; ja padomā, tas patiesi ir skaļākais pilsētu aspekts. Tālāk sižetā un ilustrācijās, turklāt visās manās grāmatās, būtiska loma ir dabas elementiem, dzīvniekiem. Detektīvu grāmatu koncepts radies pastaigu laikā ar suni, ar sevi skaļi sarunājoties. Parasti staigāju nomaļākās vietās, kur mani neviens daudz nevar dzirdēt (smejas).

Ticu, ka nav nekā skaistāka šajā pasaulē kā tas, kas mums, cilvēkiem, apkārt dāvināts. Man patīk ietvert ilustrācijās sīkus, dažkārt pirmajā brīdī nepamanāmus elementus – kamenītes, mārītes, tauriņus, putnus. Pirms dažiem gadiem, vēl pirms tapa grāmatas, vēlējos uzzīmēt kameni, taču, iedziļinoties un meklējot bildes iedvesmai, atskārtu, ka nemaz nav tāda viena kamene. Latvijā vien ir 22 kameņu un vēl astoņu parazītkameņu sugu, un visām atšķiras svītrojumi. Ikdienā, nepievēršot uzmanību šādiem it kā sīkumiem, garām var paslīdēt daudz brīnumu. Tāpēc tos izceļu un ievietoju savās grāmatās – tagad mazie lasītāji var meklēt, cik dažādu svītrojumu kamenes izdosies atrast grāmatā "Kas par smaku?" (smaida).

Tavu grāmatu varoņi nāk no aizvēstures. Vai tev bija svarīgi, piemēram, pētīt esošo enciklopēdiju piemērus un izprast, kā tolaik varētu izskatīties?

Mans nolūks nebija reālistiski atveidot aizvēstures periodu, vietas ziņā tā ir moderna, mūsdienīga pasaule ar šodienai svarīgām problēmām. Kāpēc parādās aizvēstures nosaukums? Galvenie varoņi, kuri uzvedas un sarunājas kā cilvēki, ir mūsdienās izzudušo dzīvnieku sugu pārstāvji. 

Šos tēlus radīju dzīvīgus, interesantus, ar cilvēciskām emocijām apveltītus, taču grāmatas beigās uzzīmēju arī to, kā reālistiski izskatās šie izzudušie dzīvnieki. 

Citi dzīvnieki, kas uzvedas sev raksturīgi, savukārt ir tie, kas mūsdienās vēl sastopami. Zīmējot šos reālos dzīvniekus, rūpīgi pētu enciklopēdijas un interneta resursus.

Kādēļ tev bija būtiski iekļaut tieši izzūdošās sugas?

Doma iekļaut izzudušos dzīvniekus radās nejauši, prātojot kopā ar bērniem par grāmatu sērijas galvenajiem varoņiem. Tā radās dinozaurs un vienradzis, par kuru it kā nav īsti skaidrība, ir tāds bijis vai ne. Bet es ticu, ka ir vienradži, to jau arī publiski esmu deklarējusi – "Panorāmā" (smejas). Kamēr daži no dzīvniekiem, piemēram, dinozauri un meganisopterāns (tāda kā milzu spāre), patiesi nāk no aizvēstures un izzuduši ļoti sen, aizverot pēdējo grāmatas lappusi, lasītājs arī uzzina, ka, piemēram, oranžzeltainais krupis pasludināts par izzudušu pavisam nesen – 2004. gadā.

Tavi darbi iezīmē ekoloģijas problēmas. Sugas izmirst arī mūsdienās, strauju lejupslīdi novērojot pēdējo gadu klimata pārmaiņās.

Jā, daudzas sugas izmirst cilvēku darbību rezultātā. Protams, kādā brīdī arī nezināšanas dēļ vai tam arī vēl citi iemesli. Par dinozauru izzušanu cilvēku vainot, visdrīzāk, nevar, taču ir gadījumi, kur kā galvenais sugu izzušanas iemesls konstatēta tieši cilvēka darbība. Piemēram, skaistais Karolīnas papagailis nav sastopams kopš 1910. gada, jo cilvēki kāroja pēc to spalvām, kā arī izcirta mežus. Šie procesi turpinās vēl šodien. Jāpiemin, ka grāmatas no zinātniskās puses pārskatījusi arī Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Rebeka Šķērstiņa. Pirms diviem gadiem kā ilgtspējas vadītāja arī es tur neilgu brīdi strādāju, un arī šī pieredze nenoliedzami iedvesmojusi grāmatu tapšanā.

Tavu grāmatu saturā par skaisto un neglīto – dažādām smaciņām, purkšķiem – ir plūstoša izpratne. Bērniem jau pret to attieksme ir brīva.

Jā, zināmā vecumā tas šķiet smieklīgi un forši.

Minēji, ka radošajos procesos lieliski palīgi ir tavi bērni.

Bērni redz, ka zīmēju, un bieži zīmējam vienlaikus, katrs ko savu. Es viņiem vienmēr rādu skices un ilustrācijas, bērniem ir savs viedoklis un komentāri. Vecākais dēls, kuram tūliņ būs deviņi gadi, bija iesaistīts arī ideju ģenerēšanas un rakstīšanas procesā, devu viņam lasīt manuskriptus bez ilustrācijām. Viņš savā istabā lasīja, bet es pagāju maliņā, klausījos, ja dzirdu, ka smejas, tad – ir! Piemēram, pie Hipo kunga purkšķa bija lielie smiekli.

Manas grāmatas atspoguļo arī nopietnās tēmas, bet bērnus aizrauj viss smieklīgais, tas, kas neuzliek smagumu. Es apzināti cenšos ietvert humoru gan tēlos, gan notikumos.

Līdz šim esi veiksmīgi strādājusi un sasniegusi vērā ņemamus panākumus advokāta darbā, turklāt šajā jomā ieguvusi starptautiska mēroga izglītību. Vai juristi "atnāca" līdz ar 2000. gados modē nākošajām izglītības vēsmām?

Nē, māksla man vienmēr bijusi fonā, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ biju izdomājusi, ka neesmu pietiekami laba, tāpēc uz mākslas vidusskolu mācīties neaizgāju. Vārdu sakot – visvisādi attaisnojumi, turklāt bija sajūta, ka viss jau nokavēts. Rodoties jautājumam, ko varētu darīt citu, māsa ierosināja – varbūt juristos? Pašai par lielu pārsteigumu, man patika šo jomu studēt gan Latvijā, gan Londonā. Tajā sistēmā ļoti organiski iegāju, visu sapratu, un arī padevās.

2019. gadā sāki apjomīgu un disciplīnu prasošu izaicinājumu – 365 dienās ik dienas uzzīmēt vienu akvareļa darbu A5 formātā. Vai šo apņemšanos izdevās īstenot?

Sākot zīmēt ar akvareļiem vēl pirms izaicinājuma, novēroju, ka tajā visā esmu tāda pati kā juristes darbā – gribu, lai viss pareizi un kārtīgi. Mazliet kā detektīve Dina manās grāmatās, jo jutu, ka manī kaut kas mīt, taču tam netieku klāt sava perfekcionisma dēļ – sevi vai nu apturu, vai cenzēju. Jāuzsver, ka šis izaicinājums bija publisks, saviem instagrama sekotājiem pateicu – viss, tagad 365 dienas katru dienu zīmēšu! Uz šo iniciatīvu savā ziņā arī iedvesmoja dēls, kuram tobrīd bija trīs gadi. Redzēju, kā viņš pienāk pie papīra lapas, kaut ko pašvīkā, paspēlējas. Nav nekāda vērtējuma, tikai brīva un spontāna radīšana. Es arī vēlējos radīt ar šādu attieksmi! Bija brīži, kad radītais darbs man nenormāli nepatika, sevišķi pirmajos mēnešos. Taču izrādījās, ka tie darbi, kas pašai šķiet pilnīgas šausmas, manos sekotājos izraisa pavisam citas emocijas, viņi tajos ieraudzīja kaut ko savu. Šī procesa laikā man bija būtiski atdalīt sevi no sava darba. Arī grāmatu kontekstā – es izdaru darbu uz papīra, un tas, kā lasītājs ar to mijiedarbojas tālāk, ir lasītāja un grāmatas attiecības.

Kā izdodas apvienot radošu darbu ar būšanu mammai un sadzīvi?

Kā visi, daru labāko, ko varu, taču, protams, bijuši izaicinoši brīži, kad nebūt nesanāk visu paspēt, apvienot un ar visu justies labi. Piemēram, man patīk, ja apkārt sakārtota un harmoniska vide, taču ar maziem bērniem tas nav vienmēr iespējams. Vai arī bērni pārāk ilgi "sēž" ekrānos, jo man ir kaut kādi termiņi un tiešām vajag koncentrēties un paspēt padarīt darbus. 

Taču sevis vainošana ir vēl egoistiskāka nekā pieņemt, ka šādi periodi un dienas vienkārši ir daļa no dzīves. 

Pēdējos desmit gadus pati ar sevi apzināti veidoju cieņpilnas un atbalstošas attiecības un tā jūtos ļoti labi. Tā mana personības daļa, kas bija dominējošā līdz maniem trīsdesmit, visu laiku dzina – vajag to un šito, jābūt tādai un šitādai! Taču šobrīd, dažādu prakšu, arī šī izaicinājuma, terapijas, grāmatu radīšanas, dienasgrāmatas rakstīšanas rezultātā manas iekšējās sarunas ar sevi ir tiešām atbalstošas. Ar sevi sarunājos tā, kā to darītu ar jebkuru citu sev mīļu un svarīgu cilvēku.

Kā mammas loma ir mainījusi tavu pasaules uzskatu?

Mainījies ir viss! Turklāt bērnu dzimšana sakrita ar manām profesionālās dzīves pārmaiņām. Nav daudz pieredžu, kas nobriedina personību tik ļoti kā bērns. Tev varbūt šķiet, ka esi tāds pacietīgs un mierīgs, bet, nē, izrādās, esmu visāda! Izrādās, manī ir daudz dusmu un visādu citādu iepriekš noliegtu emociju. Bērni ir kā spogulis, viņi mani izgaismo un vienlaikus ļauj augt, un ir arī vislielākais iedvesmas, pateicības un prieka avots.

Ko jaunu varēsim no taviem radošajiem darbiem gaidīt drīzā nākotnē?

Nupat noslēdzu skaistu un vērtīgu projektu kopā ar Bērnu slimnīcu (BKUS). Šobrīd strādāju pie ilustrācijām Lauras Jambuševas grāmatai "Būt ģimenei". Top arī trešā grāmata maniem "detektīviem"! Un vēl izdevniecībā "Baltais valis" gaidāma Solvitas Veldes "Garšīgo stāstiņu" otrā daļa.