Vāgnera "Parsifāls" Cēsu Mākslas festivālā — nemainīga kvalitāte

Cēsu Mākslas festivālā 2022. gadā skanēja Riharda Vāgnera operas "Tristāns un Izolde" koncertuzvedums.

2023. gadā sekoja "Zigfrīds", 2024. gadā – "Dievu mijkrēslis", bet tagad, 2025. gada 9. augustā, Cēsu koncertzālē Vāgnera pēdējā opera "Parsifāls". 

Iepriekšējo gadu koncertuzvedumi bijuši vienlīdz spilgti un grandiozi, taču "Parsifāla" vēriens, šķiet, pārspēj visus – Džuzepes Sinopoli versija 1998. gada Baireitas festivālam piedāvā četru stundu un divdesmit astoņu minūšu tīru hronometrāžu, un arī Cēsīs publika ar Vāgnera mākslu saskārās no pēcpusdienas līdz vēlam vakaram. Taisnība, var jau visādi īsināt, kā to ar "Loengrīna" partitūru pašlaik Klaipēdā izdarījis Gintars Rinkevičs, bet Rīgā 2014. gadā – režisore Kirstena Dēlholma un diriģents Modests Pitrens –, izveidojot izrādi "Rienci. Triumfs un sakāve", taču katrs šāds svītrojums liek uzdot aizvien skeptiskāku jautājumu – varbūt tādā gadījumā Vāgnera vietā vajadzēja izvēlēties kādu jauku, laikmetīgu kameroperu? Cēsīs šāds jautājums neradās, un viss bija atkarīgs no klausītāju izturības.

Otra problemātikas daļa – "Parsifāla" uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā 1934. gadā neviens vairs neatceras, jauns iestudējums tā arī nav pienācis, līdz ar to šejienes publikai šis Vāgnera darbs ir daudz svešāks par "Nībelungu gredzena" tetraloģiju. Tomēr mūsdienās nav obligāti jābrauc uz Baireitu, lai saprastu, kas tad īsti "Parsifālā" notiek – šī gada aprīlī laimīgā kārtā Jaunajā Rīgas teātrī bija pirmizrāde Matiasa Hartmaņa iestudējumam "Stāsts par Parsifalu", kas atstāja atmiņā galvenās vadlīnijas vēstījumam par Svēto Grālu un galvenā varoņa izaugsmi, 2017. gadā kinoteātrī "Splendid Palace" bija iespēja noskatīties Alvja Hermaņa režisētās "Parsifāla" izrādes ierakstu no Vīnes Valsts operas, bet "Svinīgais maršs uz Svēto Grālu" pianistes Ērikas Milleres priekšnesumā skanēja vēl 5. jūnijā operdziedātājas Lienes Kinčas koncerta ietvaros. Un ar šādām priekšzināšanām arī pietika, lai 9. augusta koncertuzvedums pārlieku nenogurdinātu.

Par zināmu nožēlu, Lienes Kinčas "Parsifāla" koncertversijā nebija – latviešu dziedātājas uzstājās Klingzora ziedu meiteņu lomās, kur piedalījās Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko un Irma Pavāre, klāt vēl vīru balsis – Artjoms Safronovs, Viesturs Vītols un Edgars Auniņš, kā arī Edgars Ošleja Titurela lomā. 

Un uzreiz jāpiemin, ka īpašu gandarījumu sagādāja arī Valsts akadēmiskā kora "Latvija" līdzdalība, kam bija nenoliedzams svars operas emocionālā satura atklāsmē un katarses radīšanā. 

Taču jebkurā gadījumā – Cēsu Mākslas festivāla uzvedumi ir slaveni ar iespēju dzirdēt visizcilāko solistu ansambli, visbrīnišķīgākās balsis, un tā notika arī šoreiz. Zviedru tenors Mihaels Veiniuss Cēsīs iepazīts kā Zigmunds un Zigfrīds, un atkalsastapšanās ar viņu Parsifāla lomā bija vēl viens apliecinājums dziedātāja balss izteiksmībai un kolorītam. Klingzora lomā veiksmīgi uzstājās ukraiņu basbaritons Oleksandrs Pušņaks, otrs basbaritons – amerikānis Nikolass Braunlijs Amfortasa tēlā uzrunāja ar krāšņām muzikālo pārdzīvojumu metamorfozēm, bet starp zemajiem tembriem, iespējams, vislielāko prieku sniedza dāņu solists Stefens Millings kā Gurnemancs. Martina Dike Kundri lomā rezumēja priekšstatu par to, ka Vāgnera tēlu iedzīvinājumos nepieciešama vokāla noturība, spēks un individualitāte, un šīs īpašības piemita ikkatram viesmāksliniekam.

Otra vērtība, uz ko Cēsu Mākslas festivāla publika cer un ko parasti arī sagaida – pienācīga kvalitāte instrumentālajā sniegumā. Un Tarmo Peltokoski vadībā 9. augustā arī atklājās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vēlamais līmenis – monumentālās interpretācijas gaitā ne gluži nekļūdīgi, tomēr niansēti un kontrastaini, kur jau pašā sākumā dzirdamajam plūstošo līniju savijumam metāla un koka pūšaminstrumentos vēlāk pievienojās arī stīgu grupas krāsu un noskaņu bagātīgums. No diriģenta bija atkarīgs muzikālās dramaturģijas risinājums, un diriģents arī atrada stabilu tembrāli dinamisko balansu un dialogu ar solistiem.

Un vēlreiz – Cēsu Mākslas festivāla apmeklētāji šādos apstākļos gaida kaut ko vairāk par statiskiem koncertuzvedumiem ar abstraktu skaņumākslu. 

Un papildu pieredze, papildu gandarījums kopā ar jau piesaukto katarsi arī tika gūts, kur neapšaubāmi nopelni ir videodarba autoram Dāvim Sīmanim un gaismu māksliniecei Mārai Vaļikovai – scenogrāfiskais objekts krusta formā runāja pats par sevi, un uz tā redzamās videoprojekcijas akcentēja operas vienlīdz reliģisko un vispārcilvēcisko, viduslaiku kultūrai piesaistīto un pārlaicīgo vēstījumu. Un tas tikai apstiprināja Jaunā Rīgas teātra izrādes "Stāsts par Parsifalu" raisīto nojautu, ka "vientiesīgā nelgas" pārvērtība par gudru un cildenu bruņinieku un Svētā Grāla klātesamība patiesībā ir gluži aktuāla arī mūsdienās. Ar visu romantisko ironiju, ar visiem politiska rakstura brīdinājumiem.

Šai ziņā Cēsu koncertzālē nemaz nevajadzēja tādu ilustratīvismu paša Svētā Grāla atveidē, jo publikai jau tāpat viss bija skaidrs. Bet varbūt tas bija iecerēts kā bēdīgs mājiens, ka filmu "Valkyrie Limited", "Pēdējā tempļa hronikas" un "Marijas klusums" autors labprāt iestudētu kādu Riharda Vāgnera darbu, taču nabaga Latvijas Nacionālā opera ar trim jauniestudējumiem gadā šādu iespēju viņam nekādi nespēj dot, un galu galā Latvija joprojām palikusi vienīgā valsts Eiropā, kur nav atdzejots ne Volframa fon Ešenbaha "Parsifāls", ne Strasburgas Gotfrīda "Tristāns un Izolde", ne arī Šotas Rustaveli "Bruņinieks tīģera ādā". Taču tieši tur rodamās tēmas veido Eiropas identitāti pretstatā tirānijai, teroram un bezdomu kolektīvismam, un Rihards Vāgners to lieliski saprata. Rezumējot – nākamgad Cēsu Mākslas festivāls sola "Loengrīna" koncertuzvedumu, bet ar Rustaveli, Hrihorija Skovorodas un Kretjēna de Truā darbu latviskajām versijām tomēr ceru sastapties vēl savas dzīves laikā.