Filmas recenzija: Pa Sīmaņa augstumiem un ezera dzīlēm

"Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis" – divi vienā, patiesi abi dzīvojušies ļoti augstu – gan uz baznīcu jumtiem, gan ar savu unikālo balsi izdziedot visaugstākās notis, kas spēja arī tik dziļi ietiekties ezerā savā visvisskaistākajā un mūsu iemīļotākajā dziesmā.

Un Cēsis, Latvijas daba no augšas, no gaisa balona. Tieši ar tādu – augšup, uz debesīm un uz sirdi vērstu – skatu Dzintra Geka kopā ar operatoru Viktoru Gribermani veltījusi savu filmu. Saliekot kopā tik vērtīgas dokumentālās liecības ar pēdējo gadu filmējumiem, aptverot un strukturējot visu ar patiesībā tikai vienu garāku tiešo sarunu ar savas filmas varoni.

Jauns, melnīgsnējs, dedzīgs, jā, čigānisks Sīmanis, Vides kluba, dažādos Zaļo kustības, dzejnieku saietos, "Mikrofona" koncertā, muzicējot kopā ar Zani Šmiti, Ilzi Grunti, Ievu Akurateri, Juri Kulakovu, dejotājiem un aktieriem. Dziesminieks vai bards – kas to zina, kurš apzīmējums Haraldam atbilst vislabāk. Pats viņš saka: vienkārši mūzikas mīļotājs, "ja man pietrūks vārdu, uzrakstu dziesmu un atdodu ļaužiem". Fransuā Vijona cikls, kas ieved Parīzē un nāves ielejā. Skaņdarbi ērģelēm, tas pats smeldzīgais "Ezers" – diez pie kāda žanra lai tos pieskaita?

Savu uzaugšanu starp divām ugunīm – latvisko māti un čigānisko tēvu – Haralds labprāt izstāsta, sākot no skolas laikiem līdz kļūšanai par jumiķi. To, kā viņu audzinājušas divas tautas, kā viņš meklējis patiesību starp Austrumiem un Rietumiem. Ak, cik daudz kā skaudra varam dzirdēt arī par sevi, "tīrajiem latviešiem", kas šodien skan vēl aktuālāk! Ka reizēm meklējam kādu, uz kura varētu pakāpties, cik atšķirīgi no čigāna latvietis uztver jēdzienu "lepns" un kāpēc labāk nedraudzēties ar cittautiešiem. Nu jau sen uztveram Haraldu Sīmani kā savējo, kā vienu no visgodīgākajiem mūziķiem. Atmiņu stāstos iznirst gan veiksmīgi skolas laiku triki, kas palīdzēja nestāties komjaunatnē, gan būtiski mirkļi savas patriotiskās stājas izveidē – krievu iebrukums Čehoslovākijā un kāda tuvinieka nogalināšana. Varbūt arī tā baznīcas jumtu likšana no turienes – ne tikai kā tēva amata pārņemšana pēc atgriešanās no armijas, bet arī kā politiski neitrāla nodarbe, patiesībā – kalpošana. Ne velti Haralda ceļi ar dzejnieku Arvīdu Ulmi šķīrās, kad viņš "dzejas vietā sāka rakstīt likumus", respektīvi, iegāja politikā. Kādi vēl varianti – "štelles", tā Haralds, viņu neinteresēja, arī filharmonija, kura izmēģināta, ar savām normām – tik un tik koncertu tur un tur – ne. Kas paliek pāri – brīva radīšana!

No kā tad rodas dzeja, mūzika – no jūtām, mīlestības, protams. Cik šķietami viegli filmā ievijas personīgais – ienāk Gita, Haralda labais gars un sargeņģelis. Par savām divām laulībām viņš prot pateikt tik skaisti: "Esmu bijis divas reizes laimīgs." Kaut gan Gitai nācies izturēt garu pārbaudes laiku. Taču viņa ir visur līdzās: ērģeļkoncertos, grāmatas, plates prezentācijā, skaista, atsaucīga, neaizstājama. Jau pēc vīra aizsaukšanas mūžībā – tas uzskaitījums caur asarām, kas tik viņa nav Haraldam bijusi, noslēdzas tik skaisti – draugs. Pēdējos gados uzņemtajos kadros redzam dziesminieku kopā ar skaņu režisoru Māri Āboliņu, kuru Gita aprūpēja viņa lauku mājās un kur uzturējās kopā ar Haraldu. Māra un Haralda saprašanās notika tikpat kā bez vārdiem, īss atmiņu uzplaiksnījums, kad un kā Māris pirmo reizi dzirdējis Haraldu. Esot ratiņkrēslā, viņš it kā pasīvāk reflektē uz visu notiekošo, tomēr garīgi ir klātesošs. Varbūt tāpēc par vienu no fināla štrihiem izvēlēts viņa izbrauciens no mājas pa šauro koridoru – uz gaismu, jau bez pēc dziesminieka aiziešanas. Nu jau arī Māris Āboliņš pārcēlies debesīs.

Kadrs no Dzintras Gekas dokumentālās filmas "Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis".

Foto: Publicitātes

Filmā veiksmīgi izdevies sabalansēt iegūto amatieru materiālu (Ingvars Leitis, Imants Pulkstenis) autentiskumu, spontanitāti, kuru skatoties aizraujas elpa – te, lūk, viņš, te – viņa – jauns, jauna, ar tagadnē filmēto iedziļināšanos, pat tādu kā meditāciju – sejā, jā, pat mūžā. Haralda Sīmaņa. Nesavtīgi, tāpat vien, no sirds, mums visiem atdotā. Kas pavadīs pa izglābto baznīcu jumtiem un lielām un mazām skatuvēm, ar ģitāru un savu balsi viļņojot gaisu un mūsu sirdis. Apmīļojot katru ainavu, katru ziedu un ievibrējoties no katras vēja pūsmas. Tāpat kā no katras Haralda balss skaņas. Varbūt tieši tāpēc autori varēja no patiesībā diezgan ierobežotā materiāla, bez daudzām intervijām un sarunām (režisore apzinīgi atsacījusies no laikabiedru liecībām par Haraldu) radīt vienotu Haralda Sīmaņa tēlu. Pirms daudziem gadiem dziedātais līgani pārplūst šodienā, viņa pēdējā koncertā.

Kopš sadarbības ar operatoru Viktoru Gribermani režisores rokraksts kļuvis tāds kā plastiskāks, poētiskāks, pat dokumentējot Sibīrijas bērnu braucienus uz viņu izsūtījuma vietām. Šajā, nu jau jāsaka, arī ciklā, kas portretē viņas laikabiedrus (no intervijām ar Dzintru Geku) Juri Jurjānu, Mārtiņu Vilsonu, Haraldu Sīmani, tas poētiskais lieti noder. Ne jau lai mīkstinātu, apmaigotu šīs paaudzes biogrāfijās bijušos skaudros vaibstus, nē, bet lai paceltos pāri ikdienībai, tīras dokumentalitātes "grāmatvedībai", paceltu faktus, notikumus, darbojošās personas tādos kā debesu augstumos (pat ja tie nav staigājuši pa jumtiem un varējuši izdziedāt tik augstas skaņas kā Haralds). Palīdz nonākt pie atziņām par mīlestības, ticības, kalpošanas nozīmi. Viens no visskaistākajiem filmas kadriem un, manuprāt, arī vislabākais filmas fināls, ir tas, kurā Haralds sēž uz baznīcas torņa, priecīgi izpletis rokas. Bet autori acīmredzot nav varējuši izvēlēties tikai vienu, tādēļ vēl redzama gan Haraldam veltītā pieminekļa atklāšana, gan Kurbada mašīnas ar uzgleznotu dziesminieku uz sāniem, sak, viņš mūžam dzīvs mūsu atmiņās. Protams. Tagad Gita stāv uz ceļa pie pieturas "Kusa" viena pati, Haralda ģitāra vientuļa guļ uz galda. Stopkadrs uz tās – arī būtu labs fināls. Gitas sāpes un mīlestība, Haralds, kurš devis tik daudz!

Paldies autoriem! Gaidīsim nākamās no Dzintras Gekas iecerētā laikabiedru filmu cikla. Cik jau zināms, par dzejnieci Amandu Aizpurieti. Lai veicas!