Cesvaines pilī Georga Barkāna simtgades izstāde

Iesaku apskatīt Cesvaines pili, kur visas vasaras garumā (līdz 31. augustam) apskatāma vērienīga Latvijas tekstilmākslas izstāde, kas sarīkota par godu izcilā meistara – arhitekta, tekstilmākslinieka, pedagoga – Georga Barkāna (1925–2010) simtajai dzimšanas dienai.

Ja šīs vasaras pilnbriedā dodaties ceļojumā uz Vidzemes pusi, noteikti jums prieku sagādās ne tikai vasaras ziediem bagātās, krāšņās, turklāt vēl nenopļautās pļavas un jūnija–jūlija mijas sulīgais zaļums vai sakoptie ciemi, turklāt ciemi gandarīs jo īpaši, ja vairākus gadus neesat bijuši šajā pusē. Tagad šādos ceļos bieži vien ir iespēja meklēt arī mākslas klātbūtni.

Kopš ugunsgrēka 2002. gadā Cesvaines pils atgūst to veidolu, kādam tam tur būtu jābūt. Tas notiek lēni, bet profesionāli. Pirmā stāva vestibils, kāpnes, tualetes, restorāns, labi apgaismota konferenču zāle 2. stāvā, sakopts parks un celiņi gājienā uz tik amizanti skaisto pili ar stārķa ligzdas vainagojumu uz jumta – tas ir aicinošs tūrisma objekts, turklāt kopā ar labu mākslu.

Izstādes nosaukums "Sveiks, meistar!" nav nejaušs. Ekspozīcijas koncepcija, kuras autori ir Latvijas Tekstilmākslas asociācijas valde un bijusī kuratore (pati tekstilmāksliniece un pieredzes bagāta izstāžu iekārtotāja kādreiz Madonas muzejā) Inese Jakobi kopā ar Cesvaines pils darbiniekiem un biedrību "Sidegunde", ir iecerēta kā aktuāla un dzīva satikšanās vieta visai Latvijas tekstilmākslai. Georga Barkāna darbi nav īpaši nodalīti, tie ir savienojušies ar viņa kolēģu, gan agrāko, gan tagadējo autoru, pārsvarā pēdējo gadu darbiem, arī Mākslas akadēmijas šī brīža tekstilmākslas studentu darbiņu grupu. Gan autoriem, gan skatītājiem ir iespēja minēt un vilkt paralēles, kāpēc tie atrodas līdzās – vai tuvs kolorīts, vai tehnika, vai saturs?

Viena no variācijām par vienradzi.

Foto: Dainis Kārkluvalks/Publicitātes

Starp citu, iepazīstoties ar Ineses Jakobi sagatavotajām izdrukām no Barkāna privātā arhīva tekstiem, kurus veido raksti presē, TV raidījumu scenāriji, arī dzejoļi un vēl citi, var pamanīt meistara slēdzienus par kopizteiksmi un domu izstādes robežās. Tātad par jebkuras izstādes koncepciju un motivāciju viņš mēdza runāt kā par kopsakarību, ne tikai vienkārši darbu atrādīšanu. Ar izstādes darbiem Inesei Jakobi ir izdevies sakārtot un parādīt gan Latvijas tekstilmākslas izcilos sākumus, kuri sakrīt ar arhitekta Georga Barkāna "pārnākšanu" uz aušanu, un tas ir 20. gadsimta 60. gadu vidus, gan arī tālāko, padomju laikā notiekošo, latvju tekstīliju uzvaras gaitu, kad tā toreiz kļuva līdzvērtīga glezniecības nozares sniegumam mūsu republikā. Spilgtāk, brīvāk, pārdrošāk.

Ir veikts titānisks darbs, lai Georgs Barkāns nebūtu aizmirsts, turklāt sasaistē ar šodienu arī atklāts it kā no jauna. Meistars, kurš mākslas mācību iestādēs – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā – nostrādājis 30 gadus, savos rakstos presē toreiz, 70. gados, visai bieži un pozitīvi vērtējis jauno mākslinieku darbus, uzsverot, kāds spēks ir mākslinieku vienotībai un grupām ar kopīgiem konceptiem. It īpaši tika izcelti tad vēl pavisam jaunie lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi Jānis Borgs, Atis Ieviņš, Dainis Gudovskis, Aldonis Klucis, Laimonis Šēnbergs un Arvīds Priedītis, kuri aizsāka fotosietspiedes, instalāciju un citu tehniku pielietojumu lietišķi dekoratīvajā mākslā. Vēlāk arī pats Barkāns pievienojās šim kodolam kopīgās izstādēs. 

Tekstos varam palasīt arī paradoksālus un tēvišķus, bet tomēr patiesus slēdzienus – "ko lai dara, plaģiātā nevar vainot nevienu paaudzi… acīmredzot darbojas kāds jaunības ideju vīruss, kas periodiski atkārtojas… ik pa 40 gadiem…", 

"laikmetu un paaudžu mentalitātes vienmēr ir mijiedarbojušās… ", "… taču arī skatītājam jābūt ar kultūras zināšanu iekrājumu, lai jaunradi nevērtētu tikai kā īslaicīgu priekšnesumu". Kolēģi visi kā viens Barkānu raksturo kā spožu sava laika intelektuāli.

Sarunā ar Ati Ieviņu, iespējams, noskaidrojās, kāpēc arhitekts Barkāns kļuva par tekstilmākslinieku Barkānu. Būdams pasniedzējs Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas aušanas nodaļā, palēnām pats sācis aust un sapratis, ka viņš vairs nevēlas vadīt laiku bezcerīgos padomju laika projektēšanas birojos ar bezpersonisku galarezultātu, kuru nevarēja saukt par arhitektūru. Šī izstāde ir apliecinājums pēkšņa talanta uznācienam, kurš varēja visai ātri būt līdzās Rūdolfam Heimrātam, Edītei Pauls-Vīgnerei, Aijai Baumanei, Raitim Rubenim. Cesvainē skatāmi daudzi krāšņi darbi garbārkšu tehnikā, kurus gribas saukt par izteikti gleznieciskiem, kur tāpat kā gaismēnas mūsu ainavā, formas un arī audumu formāti ir neregulāri, toņu pārejas maigas un saplūdinātas. 60. gadu beigās Barkāns sāk aust gobelēnus, arī te glezniecība turpinās, taču parādās jauni motīvi: ceļojumos redzētās pilsētas, turklāt beidzot pa savam prātam strādā ar arhitektūru – viņš auž figurālas un dekoratīvas kompozīcijas, telpiskus gobelēnus, abstraktu rakstu kārtojumus. Krāsu risinājums ir ļoti dažāds, dažreiz pavīd alūzijas ar mūsu tautas mākslas segu rakstiem – gan spilgtiem, gan klusinātiem. Tomēr meistara darbu kopsakarība noteikti ir vīrišķīgas loģikas un arhitekta gleznotāja roku radīts, bez pārāk nostrādāta skiču perioda un bez strikta kartona apakšā zem auduma stellēs. Tā ir paļaušanās uz savu intuīciju.

1990. gadi paiet, izkopjot batikas tehniku – mazāki izmēri, lētāki materiāli, lai vieglāk pārlaistu grūtos laikus. Taču šī darbu grupa kļuvusi par šīs izstādes pārsteigumu. Pamataudums ar abstraktajām kompozīcijām kaut kad vēlāk ir papildināts ar izšuvumu, kas plānajām zīda batikām piešķir dārga auduma spozmi un krāšņumu. Ir sācies ceļojumu laiks, izstādē Barkāna pasteļos ieraugāmi ceļojumu iespaidi [tie, kā arī batikas skatāmi prezentācijas programmā lielajā ekrānā]. Un kādā franču leģendā vai Klinī muzejā Parīzē viņš sastop vienradzi, savu turpmāko "galveno varoni" daudzos audumos. Arī Cesvaines izstādē var mēģināt to saskatīt un pat saskaitīt – baltu zirgu ar spirālveida ragu pierē, kurā brīnumainā kārtā esot savienojušies reālās pasaules pretpoli, bet dzidrā, pozitīvā skanējumā. Kopsakarīgi un pareizajos mērogos.