Diāna Jance: Aizvērt acis un just

Marta beigās Cēsu Mazajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Lienas Šmukstes izrāde "Bezgalīgais Ritums", kurā tās radītāji bija meklējuši un atraduši dzejnieka Edvarta Virzas seno "Straumēnu" sajūtu kodolu.

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

Neviens gan šo izrādi neredzēja acīm, bet piedzīvoja caur skaņām, smaržām, tausti un pieskārieniem, dzīves un dabas rimto plūdumu. Režisore teic, ka "laikā, kad pasaule skrien ātriem soļiem un šķiet, ka stundas ir kļuvušas īsākas, visu pārņem tehnoloģijas, cilvēkiem biežāk rodas trauksmes sajūta, panikas lēkmes. Piezogas sajūta, ka gribas apstāties, paņemt sev līdzi tikai pašus tuvākos cilvēkus vai pabūt vienatnē un atgriezties pie pirmsākumiem – miera, laika ritējuma, cikliskuma, autentiskām skaņām, dabas. Lietu kārtības, kādu to zināja mūsu senči. Bet šobrīd to izdarīt nemaz nav tik viegli, jo "izkāpjot no braucoša vilciena, tajā atpakaļ ielēkt ir grūti". Un taisnība, Virzas "Straumēni" liekas kā miera osta, visa sākums un šķietamā pasaules idille. Laiks, kas rit savu ritējumu, daba, kas ļauj sasmaržot un līdz kaulam izjust katru vēja pūsmu, sadzirdēt bišu sanēšanu, sajust katra gadalaika pieskārienu. Tiesa, varbūt "Straumēni" ir atkāpušies laikā, bet tie arī ir latviskuma, Zemes un Debesu saskaņa.

Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne "Kultūrzīmēm" teic, ka mūsdienu dzīves ritums šobrīd tiešām ir trausls… Kur tad gūt pamatu, uz kura pastāvēt un atvērtām acīm raudzīties arvien tālāk gaistošajā ierastajā dzīves kārtībā?

Režisore Liena Šmukste un viņas līdzbiedri Zane Reitere, Ilze Liepa, Laura Tiltiņa, Emīls Krūmiņš un Jurģis Lūsis Cēsu Mazajā teātrī Pasaules latviešu mākslas centrā nepilnu stundu ļauj izdzīvot Gaismu un Spēku. Tas var skanēt dīvaini, jo skatītāji sajūtu izrādē teju nekustīgi sēž un acis tik tiešām aizklātas. Skan kokle, skan senie darbarīki, un iedziedas vējš, skan pavasara lietus lāses, un, iespējams, tālumā griež grieze. Sajūtas pat īsti nevar izstāstīt, tik pēc izrādes visiem tās apmeklētājiem ir tik samulsušas, bet gaišas sejas, it kā būtu no Debesu garās pupas nokāpuši, it kā ko brīnumainu pieredzējuši.

Skatītāji nesaredz acīm, bet sajūt pārlaicīgu lietu kārtību, Bezgalīgo Ritumu. Anna Brigadere teiktu, ka izrādes apmeklētāji pieredzējuši tikšanos ar "Dievu. Dabu. Darbu". Edvarts Virza teiktu, ka izdzīvoti tieši viņa "Straumēni", viņa un mūsu visu Trepes uz Debesīm, jo ar tādu nosaukumu "Straumēni" tulkoti vāciski un igauniski.

"Esam raduši baudīt teātri galvenokārt ar redzes palīdzību, turpretī sajūtu teātris ļauj iepazīt pasauli un gūt neparastu pieredzi caur citām maņām – dzirdi, tausti, garšu, smaržu un arī iekšējo redzi. Sajūtu teātris ir iekļaujošs, tas neatstāj aiz strīpas nevienu, arī to, kas neredz acīm. Izrādes veidojam, balstoties uz sajūtām, un tās strādā ikvienam," skaidrojusi režisore Liena Šmukste. "Es visiem izrādes apmeklētājiem itin kā aizveru redzi, visi paliekam ar vienādiem noteikumiem, jo fiziski neredzam, bet pieslēdzam citas maņas, ar kurām sākam daudz vairāk uztvert un sajust. Mēģinām pastiprināti ieklausīties vai pastiprināti sajust caur tausti vai smaržu, tādējādi ar citām maņām mēģinot notiekošo apkārtējā pasaulē uztvert daudz asāk."

Asi dzirdēt, maigi sajust. Pat sagaršot īstumu brīdī, kad mūsdienu pilsētnieks noreibst, dzirdot govju līksmos māvienus pavasara pļavās, un no apiņu smaržas vien, kad, saklausot pirmsjāņu alus muciņu dunēšanu, gar roku nošalc pirtsslotas bērza zariņš… Un tik glāsmaini mīļi kāds uzsedz seģeni – brīdī, kad ap "Straumēniem" brāzmo ziemeļu vēji un sper lausks.

Vai zināt, kas skatītājiem bijis teju vienīgais, kā pietrūcis? Mēslu smaržas – izrādās, ka mākslas piedzīvojumā mēsli smaržo, nevis smird!

Maija beigās "Bezgalīgo Ritumu" vēlreiz varēšot pieredzēt Cēsīs, bet augustā Edvarta Virzas tēva mājās Salgales "Billītēs", tur, kur pirms vairāk nekā 90 gadiem "Straumēni" sarakstīti, tur, kur "... stāvus gaisā pacēlies deviņjūgs, un dievišķīgais Vedējs to sagriezis uz Zemgales pusi…".