14. augusts vēsturē un senās avīzēs. Spriedums maršalam Petēnam

1945. gada 14. augustā. Pirms 80 gadiem Francijas Augstākā tiesa pēc trīs nedēļu ilgas prāvas vēlu vakarā pasludināja, ka piespriež nāvessodu ar tiesību zaudēšanu un īpašumu konfiskāciju nacistu okupācijas laika pazīstamākajam kolaborantam, Francijas tā sauktās Višī valdības vadītājam maršalam Filipam Petēnam.

Vienlaikus tiesa, septiņas stundas apspriedusies, "ievērojot apsūdzētā lielo vecumu, izteica vēlēšanos, lai spriedumu neizpildītu". Petēnam tajā brīdī bija 89 gadi.

Pirmā pasaules kara Francijas armijas virspavēlnieks un Verdenas kaujas varonis Petēns skaitījās okupētās Francijas valsts galva faktiski ar diktatora pilnvarām laikā no 1940. gada jūnija līdz 1944. gada augustam. Viņa lomu vācu okupētajā Francijā var traktēt dažādi. Tas parādījās arī tiesas procesā, kas sākās 23. jūlijā Parīzes Tiesu pilī, visumā ievērojot Francijā ierastās tiesu prakses (Petēnam bija trīs advokāti), kaut skaidrs, ka pēckara apstākļos spriedums nevarēja būt attaisnojošs. Kā liecinieki prāvā uzstājās daudzi prominenti 1940. gada un vēlāko gadu franču politiķi, armijas virsnieki, arī garīdznieki. Petēnam kā valdības galvam inkriminēja daudzus noziegumus, bet galvenokārt pazemojošo pamiera lūgšanu vāciešiem 1940. gada 17. jūnijā, pēc kura Francija kļuva par Vācijai pakļautu ekonomisko un politisko sabiedroto. Pats maršals Petēns uzskatīja, ka glābis valsti un tās iedzīvotājus, armiju no vēl lielāka posta, cik nu tas bijis viņa spēkos, un savu vainu valsts nodevībā neatzina. Liecinieki runāja kā par labu Petēnam, tā arī pret. Daļa apgalvoja, ka viņš lēmumu ziņā cik iespējams pretojies vāciešu spiedienam. Savukārt tie, kas kara gados bija cīnījušies pretošanās kustībā, sprieda, ka viņam "uz ceļiem jālūdz Francijas piedošana". Prokurora Mornē apsūdzības runa ilga vairāk nekā piecas stundas. 

Apsūdzētajam pārmeta ne tikai dzimtenes nodevību, bet arī "Francijas pazemošanu" un "paverdzināšanu", minot daudzas epizodes. 

"Es prasu nāvessoda piespriešanu tam, kas saucas par maršalu Petēnu," apsūdzības runu noslēdza Mornē. Komunisti un kreisie vēlējās Petēna nāvi. Pilsoniskās aprindas aizrādīja uz maršala agrākajiem nopelniem. Arī Francijas pēckara galva Šarls de Golls piekrita nāvessodu Petēnam nomainīt ar mūža ieslodzījumu. Tas maršalam bija jāizcieš Ildejē salā Atlantijas okeānā 20 km no Francijas krastiem. Šajā salā Petēns 95 gadu vecumā arī nomira.

Mazāk veicās Pjēram Lavālam. Viņš kopš 1943. gada līdzās Petēnam praktiski bija otrā figūra Višī režīmā. Arī viņa kā valdības galvas darbībās varēja atrast kā nodevību, tā centienus ko glābt. Taču Lavālam nepiemita tāda autoritāte kā Pirmā pasaules kara varonim. Lavālu arī notiesāja uz nāvi. Viņš neveiksmīgi mēģināja noindēties, taču tika izglābts, lai piespriesto nošaušanu varētu īstenot atbilstoši spriedumam 1945. gada 15. oktobrī.

"Latvis", 1925. gada 14. augustā

Ugunsgrēks pannā. Vakar pēcpusdienā Lāčplēša ielā kāds nama iemītnieks cepis lielā pannā gaļu. Cepējs uz mirkli pametis pannu bez uzraudzības. Uguns piekļuvusi taukiem, un panna bijusi liesmās. Sabijušies mājas iedzīvotāji, redzēdami dūmus mutuļojam no virtuves, pasteigušies izsaukt ugunsdzēsējus. Tie nekavējoši ieradušies. Pa to laiku ne tikai tauki, bet arī visa gaļa sadegusi, un ugunsgrēks mitējies.