Valmieras teātris atgriešanos atjaunotajā un modernizētajā teātra ēkā atzīmē ar vairākiem jauniestudējumiem, tostarp Viljama Šekspīra traģēdiju "Romeo un Džuljeta", kurā galvenajās lomās redzēsim jaunos aktierus Sandi Rungi un Diānu Kristu Stafecku. Šī izrāde top ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu.
Pirmizrāde, kas notiks Lielajā zālē piektdien, 15. novembrī, jau labu laiku iepriekš ir izpārdota. Kurš gan nezina skumjo stāstu par abiem nelaimīgajiem mīlētājiem, kas atklāts neskaitāmās filmās un izrādēs visdažādākajos tēlojumos. Tomēr Valmieras teātris ir pārliecināts, ka katrai paaudzei ir nepieciešama sava Džuljeta un Romeo, bet režisori Inesi Mičuli arī mūsdienās ļoti uztrauc jautājums par mīlestības tīrību.
Lai lasītājus iepazīstinātu ar jauno Romeo, starp mēģinājumiem Valmieras teātrī tiekos ar šīs lomas atveidotāju Sandi Rungi.
– Kā tevī nobrieda doma kļūt par aktieri?
S. Runge: – Esmu dzimis un audzis galvaspilsētā, un sākums laikam meklējams Rīgas Centra Humanitārajā vidusskolā. Tur bija teātra pulciņš "Spogulis" pie režisores Irēnas Baumas, ko sāku apmeklēt. Spēlējot teātri skolā, man likās loģiski, ka varētu turpināt to darīt arī pēc vidusskolas, un, pats galvenais, ka, studējot aktieros, bija iespēja iegūt augstāko izglītību.
Vēl meklēju sev domubiedrus – uzaugu ne gluži vienpatībā, man ir brālis, tomēr diezgan daudz laika pavadīju ar sevi un savām domām. Tādēļ šķita, ka teātrī un starp aktiermākslu studējošajiem es varētu nonākt domubiedru komūnā. Un tā arī notika. Prieks, ka zvaigznes sastājās tā, ka ar lielāko daļu savu kursabiedru joprojām esmu kopā Valmieras teātrī. Ikdienā tas sniedz lielu atbalstu, dzen uz priekšu radošajos meklējumos un ir ļoti palīdzējis arī praktiskās lietās, pārvācoties uz dzīvi Valmierā, kad visa iepriekšējā dzīve bija pavadīta Rīgā. Man svarīgākais, lai apkārt būtu līdzīgi domājoši cilvēki, kurus uztrauc līdzīgi jautājumi. Varbūt tāpēc, meklējot šādus cilvēkus, zemapziņas līmenī izvēlējos būt aktieris.
Šajā brīdī man vēl ir daudz jautājumu par sevi un dzīvi, un teātris lielā mērā palīdz meklēt atbildes uz tiem. Lai kur tu atrastos, gribi vai negribi, bet esi spiests domāt par globāla mēroga tēmām un pietuvoties šo izcilo autoru pasaules redzējumam. Būtiskākais šajā procesā ir nemēģināt viņus pievilkt pie sevis, bet gan mēģināt tikt līdz viņiem.
– Izdomāt, ka būsi aktieris, ir viena lieta, bet pavisam kas cits – par tādu kļūt. Kad stājies aktieros, cik liels bija konkurss un kas tev bija jādara iestājeksāmenos?
– Pārbaudījumos bija jārunā dzeja un proza, jāpilda aktiermeistarības uzdevumi, vēl jādzied, jādejo un jāpiedalās pārrunās ar teātra mākslas pedagogiem. Interesanti, ka tajās disciplīnās, kurās jutos komfortabli un šķita, ka esmu nostartējis ļoti labi, no žūrijas saņēmu viszemākos vērtējumus, bet tajās, kur nejutos pārāk droši, piemēram, dejošanā, saņēmu visvairāk punktu. Laikam jau kādi manī iepriekš izveidojušies priekšstati par teātri nesakrita ar to, ko pedagogi gaidīja no manis.
Uz piecpadsmit studiju vietām bijām vairāk nekā simts pretendentu. Kādreiz es ļoti gribētu uzzināt, kas notiek žūrijas pārrunās, jo, manuprāt, topošo aktieru atlase ir kā šāviens tumsā. Pieredzējuši teātra speciālisti droši vien var kaut ko sajust, tomēr būs vai nebūs šis konkrētais cilvēks labs aktieris, nekad nevar zināt. Arī no mūsu kursa kāds atkrita, kāds aizgāja, kāds pārgāja. Piemēram, Kārlis Arnolds Avots no Leļļu teātra kursa atnāca pie mums, jo bija jau pieņemts darbā Valmieras teātrī.