Partly cloudy 5.2 °C
C. 14.11
Fricis, Vikentijs
SEKO MUMS
Reklāma
Sandis Runge: "Veidojot Romeo, es domāju par savu pirmās mīlestības laiku, kas bija ļoti trauksmains."
Sandis Runge: "Veidojot Romeo, es domāju par savu pirmās mīlestības laiku, kas bija ļoti trauksmains."
Foto: Zigmunds Bekmanis

Valmieras teātris atgriešanos atjaunotajā un modernizētajā teātra ēkā atzīmē ar vairākiem jauniestudējumiem, tostarp Viljama Šekspīra traģēdiju "Romeo un Džuljeta", kurā galvenajās lomās redzēsim jaunos aktierus Sandi Rungi un Diānu Kristu Stafecku. Šī izrāde top ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu.

Reklāma

Pirmizrāde, kas notiks Lielajā zālē piektdien, 15. novembrī, jau labu laiku iepriekš ir izpārdota. Kurš gan nezina skumjo stāstu par abiem nelaimīgajiem mīlētājiem, kas atklāts neskaitāmās filmās un izrādēs visdažādākajos tēlojumos. Tomēr Valmieras teātris ir pārliecināts, ka katrai paaudzei ir nepieciešama sava Džuljeta un Romeo, bet režisori Inesi Mičuli arī mūsdienās ļoti uztrauc jautājums par mīlestības tīrību.

Lai lasītājus iepazīstinātu ar jauno Romeo, starp mēģinājumiem Valmieras teātrī tiekos ar šīs lomas atveidotāju Sandi Rungi.

– Kā tevī nobrieda doma kļūt par aktieri?

S. Runge: – Esmu dzimis un audzis galvaspilsētā, un sākums laikam meklējams Rīgas Centra Humanitārajā vidusskolā. Tur bija teātra pulciņš "Spogulis" pie režisores Irēnas Baumas, ko sāku apmeklēt. Spēlējot teātri skolā, man likās loģiski, ka varētu turpināt to darīt arī pēc vidusskolas, un, pats galvenais, ka, studējot aktieros, bija iespēja iegūt augstāko izglītību.

Vēl meklēju sev domubiedrus – uzaugu ne gluži vienpatībā, man ir brālis, tomēr diezgan daudz laika pavadīju ar sevi un savām domām. Tādēļ šķita, ka teātrī un starp aktiermākslu studējošajiem es varētu nonākt domubiedru komūnā. Un tā arī notika. Prieks, ka zvaigznes sastājās tā, ka ar lielāko daļu savu kursabiedru joprojām esmu kopā Valmieras teātrī. Ikdienā tas sniedz lielu atbalstu, dzen uz priekšu radošajos meklējumos un ir ļoti palīdzējis arī praktiskās lietās, pārvācoties uz dzīvi Valmierā, kad visa iepriekšējā dzīve bija pavadīta Rīgā. Man svarīgākais, lai apkārt būtu līdzīgi domājoši cilvēki, kurus uztrauc līdzīgi jautājumi. Varbūt tāpēc, meklējot šādus cilvēkus, zemapziņas līmenī izvēlējos būt aktieris.

Šajā brīdī man vēl ir daudz jautājumu par sevi un dzīvi, un teātris lielā mērā palīdz meklēt atbildes uz tiem. Lai kur tu atrastos, gribi vai negribi, bet esi spiests domāt par globāla mēroga tēmām un pietuvoties šo izcilo autoru pasaules redzējumam. Būtiskākais šajā procesā ir nemēģināt viņus pievilkt pie sevis, bet gan mēģināt tikt līdz viņiem.

– Izdomāt, ka būsi aktieris, ir viena lieta, bet pavisam kas cits – par tādu kļūt. Kad stājies aktieros, cik liels bija konkurss un kas tev bija jādara iestājeksāmenos?

– Pārbaudījumos bija jārunā dzeja un proza, jāpilda aktiermeistarības uzdevumi, vēl jādzied, jādejo un jāpiedalās pārrunās ar teātra mākslas pedagogiem. Interesanti, ka tajās disciplīnās, kurās jutos komfortabli un šķita, ka esmu nostartējis ļoti labi, no žūrijas saņēmu viszemākos vērtējumus, bet tajās, kur nejutos pārāk droši, piemēram, dejošanā, saņēmu visvairāk punktu. Laikam jau kādi manī iepriekš izveidojušies priekšstati par teātri nesakrita ar to, ko pedagogi gaidīja no manis.

Uz piecpadsmit studiju vietām bijām vairāk nekā simts pretendentu. Kādreiz es ļoti gribētu uzzināt, kas notiek žūrijas pārrunās, jo, manuprāt, topošo aktieru atlase ir kā šāviens tumsā. Pieredzējuši teātra speciālisti droši vien var kaut ko sajust, tomēr būs vai nebūs šis konkrētais cilvēks labs aktieris, nekad nevar zināt. Arī no mūsu kursa kāds atkrita, kāds aizgāja, kāds pārgāja. Piemēram, Kārlis Arnolds Avots no Leļļu teātra kursa atnāca pie mums, jo bija jau pieņemts darbā Valmieras teātrī.

Reklāma
Reklāma

– Droši vien tev kā rīdziniekam pāreja strādāt un dzīvot uz Valmieru nebija viegla.

– Pašā darba gaitu sākumā teātris mums, jaunajiem aktieriem, nodrošināja izremontētas, labas kopmītnes, taču nu jau divus gadus īrēju pats savu dzīvokli. Atrast mājvietu Valmierā nebūt nav viegli, šeit strādā vairāk cilvēku nekā dzīvo, tāpēc pieprasījums ir liels. Par savu dzīvokli esmu pateicību parādā režisorei Mārai Ķimelei, kura padeva ziņu, ka viņai pazīstama sieviete izīrē dzīvojamo platību un labprāt par īrnieku vēlētos kādu radošu cilvēku.

Protams, Valmierā iejusties palīdz gan pastāvīgais darbs, gan teātra kolēģi, ar kuriem sarasts, tostarp kursabiedri. Ar viņiem esam tāda blice, kas kopā jau septiņus gadus, un viens otru atbalstām. Mana partnere Džuljetas lomā Diāna Krista Stafecka pat dzīvo tikai trīs minūšu attālumā mana nama pagalmam otrā pusē, un bieži ejam ciemos. Ja vien vēlētos, mēs varētu mēģināt savas lomas katru brīvu brīdi (smejas). Es teiktu, ka svarīgākie ir cilvēki, kas palīdzējuši iejusties Valmierā.

– Nu esam nonākuši pie būtiskākā. Vai zini, kāpēc Inese Mičule izvēlējās tieši tevi Romeo lomai?

– Tas jājautā pašai režisorei, jo tā bija viņas apzināta izvēle veidot šo izrādi ar mani un Diānu Kristu Stafecku galvenajās lomās, nedublējot mūs ar citu aktieru pāri.

– Romeo un Džuljetas mīlas stāsts dažādos veidos tiek stāstīts nu jau vairāk nekā četrus gadsimtus. Vai pa šo laiku kaut kas ir mainījies mīlošu cilvēku attiecībās, un ko skatītāji redzēs Valmierā?

– Protams, ir cits gadsimts, cits laikmets, citāda ikdiena un iespējas, bet cilvēka kods un jautājumi par mīlestību un pasauli, kuri parādās lugā, joprojām ir aktuāli. Vai mīlestība var stāties pretī ļaunumam, cik ļoti mēs apzināmies, kāpēc kaut kāda lietu kārtība ir tieši tāda un ne citāda. Jauna cilvēka ceļš dzīvē, sākot ar nevaldāmām fantāzijām, alkām un savas vietas meklējumiem, visos laikos ir grūts. Manuprāt, pirmā mīlestība katra cilvēka dzīvē ir ļoti nozīmīgs posms, un lielais jautājums ir, kā un ar kādu sajūtu viņš no šīs pirmās mīlestības iziet ārā. Vai viņš turpina tai ticēt vai apaug ar cinisma slāņiem un sāk uz mīlestības jūtām skatīties citām acīm.

Romeo un Džuljeta, neskatoties uz to, ka apkārtējā pasaule ir pilna cinisma, nepadodas, spītējot gan Monteki, gan Kapuleti dzimtām, gan arī liktenim, līdz pēdējam brīdim cerot, ka viņiem izdosies savu likteni apmānīt.

– Vai tu, gatavojoties Romeo lomai, esi skatījies citas izrādes un filmas? Vai režisore to ieteica darīt?

– Es nebaidījos ietekmēties no citiem Romeo. Noskatījos gan ikonisko Baza Lurmena filmu (1996) ar Leonardo di Kaprio un Klēru Deinsu galvenajās lomās, gan krietni agrāk tapušo Franko Dzefirelli veidoto Romeo un Džuljetas mīlas stāstu (1968), arī Londonas "National Theater" filmu – izrādi, kas tapusi pavisam nesen – kovidlaikā. Šis dramaturģiskais materiāls ir tik liels, ka, pašam strādājot pie tā, urķējoties un iedziļinoties jebkāda papildu informācijas bāze nāk par labu. Tā palīdz nepalaist garām kādu būtisku detaļu.

Jebkurā gadījumā es topošajā izrādē neveidoju Romeo repliku. Tas ir mans personiskais stāsts un tāds arī paliks. Nesaskatu nekādas problēmas iepazīties ar citu, slavenu aktieru Romeo interpretācijām. Domāju, ka ir pat labi zināt šos dažādos Romeo un Džuljetas atveidojumus. Jo uzaugot mūsu kolektīvajā zemapziņā jau ir ielikts šis mīlas stāsts. Visi, varbūt ne gluži niansēs, to zina, bet abu jauniešu kvēlā mīlestība tiek uzskatīta par mīlestības etalonu.

– Vai, veidojot Romeo tēlu, esi izmantojis savas pirmās mīlestības pieredzi?

– Jā, es to izmantoju. Esmu laimīgās attiecībās, bet ne ar savu pirmo mīlestību. Tomēr no tā laika atceros gan lielo vientulības sajūtu, gan ārējās pasaules nesapratni. Ir bijis daudz fantāziju, kā dažādās situācijās varētu rīkoties, bet trūcis dzīves pieredzes un drosmes mainīties. Mans Romeo sākumā ir cilvēks ar ļoti drosmīgu fantāziju, taču pats nav ne tuvu tik drosmīgs. Tad, kad Romeo pirmoreiz pārkāpj nedrošības slieksnim un sajūt pretmīlu, tas iedod viņam vēl vienus spārnus. Un nu Romeo iztēlē lolotajai mīlestībai ir parādījies taustāms veidols, kaut kas īsts, kam sekot ar visiem dvēseles spēkiem.

Atzīšos, veidojot Romeo, domāju par savu pirmās mīlestības laiku, kas bija ļoti trauksmains. Vienlaikus gan skumjš un vientulības apdvests, gan spītīgs un dzīvelīgs. Tajā visā bija liela vitalitāte, jaunības enerģija un degsme. Vēlme spītēt un cīnīties, skriet un lēkt. Un Šekspīra dramaturģijā visas šīs emocijas ir atrodamas vēl lielākā intensitātē. Tāpēc mūsu izrāde ir būvēta vērienīgi – ar episku scenogrāfiju, kuru veidojis Mārtiņš Vilkārsis, un episku mūziku, kuras autors ir Emīls Zilberts. Mūsu, aktieru, uzdevums ir iekļauties, jo Ineses Mičules Romeo un Džuljetas interpretācija neparedz šo mīlasstāstu sašaurināt sadzīviskuma virzienā.

– Kādi būtu tavi ceļavārdi skatītājiem, kuri nāks uz šo Valmieras izrādi?

– Mūsu teātra repertuārā ir daudz klasikas darbu – "Jāzeps un viņa brāļi", "Pazudušais dēls", tagad arī "Romeo un Džuljeta" – tādi skaudri stāsti, kuru sižetu daļa skatītāju jau labi zina. Es aicinu nebaidīties. Nebaidīties no skumjajām beigām vai garajām stundām. Būs forši.

– Ar "Romeo un Džuljetas" pirmizrādi jau Valmieras teātra sezona un tavi aktierdarbi nebeigsies.

– Tiešām – par darbu pēdējās divās teātra sezonās nevaru sūdzēties. Katrā no tām man ir bijušas četras lomas, bet šajā sezonā būs trīs. Pēc "Romeo un Džuljetas" pabeigšanas Lielajā zālē Reiņa Suhanova režijā iestudēsim "Sprīdīti" 1. līdz 4. klašu bērniem, un pavasarī man paredzēts iestudējums pie Aigara Apiņa kā režisora. Taču šobrīd galvenais fokuss ir uz Romeo, kas ir nozīmīgākā loma manā līdzšinējā aktiera karjerā.

Aptauja

Par kādu saturu LASI.LV būtu gatavs maksāt?

 

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma