2 °C
Uz ekrāniem 6. novembrī iznākusi režisora Māra Martinsona filma "Zeme, kas dzied" – spēlfilma par pirmo latviešu dziedāšanas svētku tapšanu. Stāsts, kā dzima viena no svarīgākajām mūsu tautas kultūras tradīcijām, bez kuras latviešu nācijas tapšana diez vai būtu iedomājama, ir patiesi aizraujošs.
Pirmajā mirklī šķiet – ko es jaunu par to varētu uzzināt? Raugoties, kā šodienu ir cauraugusi Dziesmu un deju svētku tradīcija, varētu domāt, nu kas tur īpašs – noorganizēt pirmos dziedāšanas svētkus pirms 150 gadiem? Tomēr jaunpiedzimšana nekad nav viegla, lai kaut kas varētu dzimt, ir jāizcīna liela, smaga un svētīga cīņa, kā to apliecina "Zeme, kas dzied".
Tāpēc, jo vairāk mēs, skatītāji, līdz ar filmas veidotājiem iedziļināmies tā laika – 19. gs. beigu – notikumos, kad Latvijas teritorija un šeit dzīvojošās tautas atradās Krievijas impērijas pakļautībā, jo vairāk varam nomanīt, ka latviešu dziedāšanas svētku tapšana bija īsts brīnums.
Vēsturiskā situācija, tā laika politiskie apstākļi bija latviešiem klaji nelabvēlīgi. Rīgā par varu un ietekmi cīnījās lielkrievi, kuriem bija politiskā gubernatora vara, un baltvācieši, kuri kontrolēja Rīgas rāti un pilsētu. Ar mūsu tautas interesēm nerēķinājās ne vācieši, ne krievi, to mums nevajadzētu aizmirst, šodien domājot par savu tautu, valodu un valsti. Latgaliešiem bija liegtas jebkādas pulcēšanās tiesības, vidzemnieku un kurzemnieku lūgumi augstākās varas gaiteņos reti atrada dzirdīgas ausis. Baltvācieši un jo sevišķi lielkrievi darīja visu, lai mūsu tautas vajadzības neatrastu dzirdīgas ausis ne Rīgā, ne Pēterburgā.
Toreiz, kad latviešiem par visu bija jāprasa atļauja saviem kaklakungiem, vajadzēja lielu drosmi, ne vien lai nodibinātu Rīgas Latviešu biedrību, bet jo īpaši, lai atrastu veidu, kā saliedēt un celt latviešu tautu. Tāpēc nekad neaizmirsīsim, ka viss, kas šajā brīnišķīgajā dziedāšanas tradīcijā mums, latviešiem, ir tapis, ir pašu spēkiem sasniegts, izlolots un izcīnīts. Tāpat kā sava Valsts un Brīvība, izcīnīts ar tautas gribu, mīlestību pret dziesmu un Dieva svētību. Mums patiesi ir pamats lepoties ar to!
Šajā vēsturiskajā piedzīvojumā skatītājus priecē iemīļoti latviešu aktieri: Andris Bulis attēlo Rihardu Tomsonu, Ainārs Ančevskis – Jāni Frīdrihu Baumani, Vilis Daudziņš – Bernhardu Dīriķi, Nauris Brikmanis – Krišjāni Kalniņu, Andris Keišs – Kronvaldu Ati, Ģirts Ķesteris – Jāni Cimzi. Sieviešu lomas attēlojot, māsas Līdumnieks (toreiz uzvārdu galotnes nelocīja sieviešu dzimtē) lomā iejūtas Marta Lovisa Jančevska (Anna) un Marina Rebeka (Zelma). Aktieru ansambli papildina talantīgais igaunis Prits Piuss, kura tēlotais Jurģis Grietēns runā labā un, galvenais, ticamā latviešu valodā ar kolorītu igauņu akcentu, kas ir tuvs viņa tēlotā varoņa novada izloksnei. Īpaši uzrunāja masu skatos ieraudzītās mūsu iemīļoto Dziesmu svētku diriģentu un virsdiriģentu, kā arī latviešu inteliģences sejas. Ja kādā filmā izlemt piedalīties masu skatos, tad šī neapšaubāmi bija īstā.
Filmas veidotāji – režisors Māris Martinsons un scenārists Dainis Īvāns – līdz ar visu radošo komandu un aktieru trupu ir pratuši šos dramatiskos notikumus prasmīgi pārcelt un attēlot filmā. "Zeme, kas dzied" no pirmā līdz pēdējam kadram savaldzina skatītāju, noturot uzmanību un aicinot just līdzi filmas notikumiem un varoņiem. Filma ne par mata tiesu neatpaliek un daudzējādi pat pārspēj līdz šim tapušās vēsturiskās lielfilmas par valstiskuma tapšanas un brīvības cīņu laikmetu "Rīgas sargi" un "Dvēseļu putenis". Turklāt ņemiet vērā, ka tas panākts, filmā neizskanot nevienam šāvienam.
Fascinē, ka Martinsons un Īvāns prot uzrakstīt scenāriju un pārvaldīt tā dramaturģiskos instrumentus prasmīgāk nekā daudzi kino profesionāļi Latvijā. Filmas sižets ir gana skaidrs, dramaturģiski loģisks, kamēr tēlu pretstati ieturēti tieši tādās proporcijās un manierē, ka netiek mēģināts līdzpārdzīvojumu no skatītāja "izspiest", bet tas dabiski veidojas pats no sevis, atbilstoši stāsta dinamikai.
Dainis Īvāns veikumu raksturo šādi: "Var droši apgalvot, ka 1873. gada 26.–29. jūnijā 1003 dziedātāji, 45 koru vadoņi, 10 000 skatītāju un tiešo svētku rīkotāju kurtā "uguns kvēle" pusotrā gadsimtā pārtapusi nozīmīgā, ja ne pašā svarīgākajā latviskās identitātes, pašlepnuma un Latvijas valsts dzīvotspējas zīmē." Un to patiešām var redzēt uz ekrāna, stāsts ir nolasāms gan apzināti, gan neapzināti, tas skar mūsu katra sirds stīgas, emocionāli atraisa dziļu piederības sajūtu savai tautai, kultūrai un valstij. Radot skatītājos piederības, prieka, lepnuma un īstu svētku sajūtu, filma skaidri parāda, kas bijām un esam, kas bija un ir mūsu draugi un kas arvien diemžēl paliek mūsu ienaidnieki.
Filma atklāj, ka mēs, latvieši, mākam ne tikai kārtīgi kašķēties un strīdēties, ko neapšaubāmi meistarīgi protam, bet arī spējam vienoties patiesi lielās, svarīgās un izšķirīgās lietās.
Ka esam gana drosmīgi cīnītāji, ne tikai dziedam "Dievs, svētī Latviju!" "Bože carja hraņi" vietā ("Dievs, sargi caru" – Krievijas impērijas himna), bet arī ar ieročiem rokās vēlāk brīvības cīņās izcīnām savu valsti un neatkarību, karojot reizē pret divām lielvarām – ķeizarisko Vāciju un Padomju Krieviju.
Varam redzēt, ka mūsu senči nebija nekādi neizglītoti un pagrimuši bauri, kā vēstures grāmatās svešu varu līdzskrējēji ir mēģinājuši attēlot, bet gan strādīgi, drosmīgi, savu zemi un tautu mīloši cilvēki, kuri nebaidījās prasīt un izcīnīt to, ko Dievs savā žēlastībā bija atvēlējis viņiem – savu brīvību un savu Latviju. Un tas sākas ar Dziesmu, ar cīņu par vienu dziesmu, un tās nodziedāšanu.
Tāpēc es ceru, ka mums, skatītājiem, kam novēlēta mūsu zeme un valsts, pietiks godaprāta un sirdsapziņas noteiktā filmas vietā atraut savas pēcpuses no komfortablajiem kinozāles krēsliem un pagodināt savu zemi un valsti tā, kā sevi cienošam pilsonim pieklājas. Neliekoties ne zinis, ka esam kinoteātrī un skatāmies filmu, nedomājot, ko par mani padomās apkārtējie. Lai domā, ko grib! Šī ir mūsu zeme, kas dzied! Sirdij gavilējot, dziedāsim līdzi!
Uzdrošinos apgalvot, ka "Zeme, kas dzied" ir filma, kas būtu jānoskatās katram latvietim un savas zemes patriotam! Priecīgus Latvijas dzimšanas svētkus! Dievs, svētī Latviju!
