Guna Roze: Mūsdienās metāla skeletu, stikla un betona miesu ēkas aug kā sēnes pēc lietus

Senču dzīvesziņa teic, ka līdz ar Mārtiņiem beidzas veļu laiks. Piemidzis, tumšs un miglā tīts periods eksistenciālām pārdomām. Un nav pat svarīgi, kā aiziešanu traktē katra zinātne, katra ideoloģija un reliģija, tostarp ateisms, ja tāpat ir skaidrs, ka ar veli un ar Mārtiņdienu nekas nebeidzas.

Tāpat katru pavasari plaukst jauni pumpuri, aizgājēju vietā zemi apdzīvo viņu atvases, turpina skanēt tās pašas dziesmas, kas skanējušas pirms tam, sen rakstīts vārds pārmiesojas jaunās filmās un izrādēs, ko autors nekad neredzēs. Nezūdamības likums.

Par nezūdamību un gaistošumu mākslā manas nu jau aizgājušā veļu laika pārdomas. Ir vērts aizdomāties, ka pilis, cietokšņus un citas vēsturiski un arhitektoniski nozīmīgas celtnes būvēja simtiem gadu. Tātad tie, kas iesāka un finansēja, ne tuvu neredzēja rezultātu, bet tie, kas pabeidza, sen bija aizmirsuši arhitektu un finansētāju vārdus. Bet būves stāv kā stāvējušas. Un ne jau tāpēc vien būvēja lēni, ka pietrūka tehnoloģisko risinājumu. Svarīgs bija pamatīgums – ideja, ka to varēs lietot bērnu bērnubērni. Mūsdienās metāla skeletu, stikla un betona miesu ēkas aug kā sēnes pēc lietus, – vienīgi nekādi, ja vismaz attēla trešajā plānā neredz vēsturiskās celtnes, nav iespējams atpazīt, kurai kārtējai galvaspilsētai laupīts pats svarīgākais – identitāte.

Pirms daudziem gadiem piedalījos kādas mūzikas skolas izlaidumā, kur absolventu klases bija sagatavojušas muzikālus priekšnesumus, tostarp parodijas. Vislielāko sajūsmu un skaļākos smieklus publikā raisīja kāda nopietna, akadēmiska dziesma, kas beidzās ar tūkstošiem reižu dzirdēto akordu "pa – pa – pa", ar kādu parasti beidzas šlāgeri. Šis beigu akords bija tik klišejisks un tik neiederīgs, ka nav šaubu – tieši tā tas arī bija domāts. Kā sakot: "Tiktāl bija māksla – tas, ko mums iemācījuši pedagogi, un šis ir tas, ko varbūt arī mēs uzskatītu par foršu, ja nebūtu izglītoti mūzikā." Šī veiksmīgā parodija, nepārprotamais kontrasts ļauj cerēt, ka šīs skolas audzēkņi visu turpmāko mūžu pratīs atšķirt mūziku no mūzikas izstrādājuma un netiražēs "pa – pa – pa". Cerība, ko dāvā izglītība.

Līdzīgi ar rakstīto vārdu. Lai tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras akmenī iekaltu vienu rūnu, vīram bija jāstrādā visu garu dienu. Tātad bija svarīgi sakāmo izteikt precīzi, bez "bla-bla-bla" un "pa-pa-pa". Rūnas ir pārdzīvojušas laiku, atšķirībā no interneta vēl ne tik senu ierakstu saitēm, ko esam saglabājuši, bet, ja šodien vēlamies pārlasīt, saņemam vien "šis saturs vairs neeksistē". Vairs neeksistē, lūk! Tikmēr "bla-bla-bla" un "pa-pa-pa" tiek braši tiražēts gluži fiziskā veidolā. Kā sēnes pēc lietus vairojas vienreizējas lietošanas grāmatas, gleznas, filmas, seriāli, raidījumi – it kā māksla, kas nenokļūst zem ādas, neko nepasaka, neko neievibrē. Tam visam tiek tērēts tik daudz enerģijas, tik daudz līdzekļu, ka, to saprātīgi izmantojot, varētu uzbūvēt vēl vienu piramīdu vai uzrakstīt vēl vienu "Dvēseļu puteni".

Esmu dzirdējusi grafomānu spriedumus, ka laiks visu saliks pa vietām, izšķirs graudus no pelavām, ar to domājot, ka tas, ko viņi sarakstījuši, bet kas šodien nez kāpēc tiek pieskaitīts pelavām, reiz tiks godā celts. Vienmēr, protams, ir izņēmumi, bet, manuprāt, pelavas arī pēc simts gadiem nebūs pārvērtušās graudos. Neesmu pret izklaidi mākslā, jo arī izklaidējošais var pārdzīvot laika pārbaudi, kā to pierāda "Skroderdienas Silmačos", "Šveiks", Bidstrupa, Bērziņa vai Ozoliņa karikatūras un daudzi citi piemēri. Bet ne jau tāpēc vien tie kļuva par klasiku, ka izklaidēja...

Šis diemžēl ir zūdošās informācijas un bezvēstījuma mākslas pielūgsmes laikmets, bet es vēl atceros, kad tā nebija. Kad abonēt un arī izlasīt "Literatūru un Mākslu" bija tikpat svarīgi, kā apmeklēt vērtīgu koncertu, izrādi vai izstādi. Un atkal jāsaka – pateicoties izglītībai; ne tik iekļaujošai un nepavisam ne "kompetenču", bet citādas filozofijas, citādu autoritāšu sistēmas izglītībai. Ļoti gribas cerēt, ka tā nepārvērtīsies mūžīgi klejojošā velī un kādu pavasari izplauks no jauna.