Svētdien, 22. septembrī, savu 90. jubileju svinēja latviešu dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis un pirmizrādi piedzīvoja viņa un Armanda Zača režisētā dokumentālā filma "Turpinājums. Pieaugšana". 

Filma turpina sekot varoņiem, kurus režisors iemūžināja 2018. gadā dokumentālajā darbā "Turpinājums", toreiz skatītāji iepazina piecus bērnus, kuri dažādās Latvijas vietās sāka skolas gaitas, tagad, pēc septiņiem gadiem, toreizējie pirmklasnieki kļuvuši par pusaudžiem, kuri meklē savus ceļus.

Satiekot godājamo režisoru, viņa dzīvesspars ir apbrīnojams, spriedumi asi un precīzi. Sarunu viņš iesāk, stāstot, ka jaunībā jau gan nemaz nav plānojis kļūt par dokumentālistu, vēlējies kļūt vēsturnieks un ārkārtīgi daudz lasījis. Šo interesi režisors nav zaudējis, un tieši vēstures nezināšanā viņš vaino tautas pašreizējo zemo pašapziņu, īpaši, protams, viņam sāpot jauniešu sliktās vēstures zināšanas.

Kas jūs pārsteidza filmas jauniešos?

I. Seleckis: Par katru mūsu filmas varoni jau gan varētu izveidot pilnmetrāžas filmu – par to, kāda bijusi viņa dzīve līdz šim un kādi esam tagad. Jāsaprot, ka šie bērni veidojošies pavisam citādi nekā vēl paaudze pirms (viņiem), pēdējos gadus bijis kovids, bijusi attālinātā mācīšanās, vecākiem bijušas dažādas ekonomiskas problēmas, un tagad parādījušies arī draudi aiz robežām. Zināmā mērā tas viss ietekmējis ģimenes un arī bērnus. Tiesa, katra sajūtas ir ļoti atšķirīgas, ir tādi, kuri domā par esošajām problēmām, ir citi, kas dzīvo un par to nedomā, bet, lielākoties, viss uzskaitītais atstājis savu iespaidu. Man liekas, viņi kļuvuši daudz pieaugušāki, īpaši lauku jaunieši.

Jaunieši ir arī ļoti zinoši, ar skaidru pasaules apjautu, bet tā ir apjauta vien par tagadni un varbūt nākotni, bet pogu spaidīšana telefonā, dators un televizora skatīšanās nedod apjautu par pagātni, 

viņiem nav nekādas skaidrības par to, kas noticis agrāk. Mūsdienu jauniešu lielākais trūkums ir absolūta pagātnes nezināšana, un šajā ziņā vainojamas skolas, mūsu izglītības sistēma. Tolaik, kad filmējām, skolā vēstures stundas nemaz pat nebija paredzētas. Šie jaunieši neko nezina par Latvijas pagātni, nezina ne pirmos iedzīvotājus, ne vēstures ceļus, ne to, ko tas viss tautai maksājis. Protams, nenotiek arī nekāda pašmācīšanās un vēsturē jūtami tik tiešām lieli robi. Tieši tāpēc šo jauniešu skats uz dzīvi ir citāds, jo, ja nav domu un zināšanu par pagātni, atliek vien skatīties vienīgi nākotnē, bet tagadni lielākoties aizpilda dators.