6.7 °C
Divreiz vienā upē iekāpt liedz laiks, kā definējis grieķis Hērakleits, un laiks savā mainīgumā un plūdumā režisoram Alvim Hermanim izrādē "Melnais piens/2024" ir bijis līdzinscenētājs. Piecpadsmit gados, kas gandrīz pagājuši kopš iepriekšējā Jaunā Rīgas teātra iestudējuma, mainījušies esam mēs, pasaule, ir mainījusies uzveduma intonācija. Te – divējāda atgriešanās, iestudējums lielā mērā ir restaurācija, un saturiski tas vēsta par neiespējamo atgriešanos idilliskajā pagātnē, kur dabas un cilvēka starpā valda harmonija.
Par toreizējo iestudējumu rakstītais lielā mērā attiecas uz jauno, Silvija Radzobe recenzijā ("NRA", 2010. gada 1. jūlijs) uzsver: "Ierosinoša ir A. Hermaņa veidotā telpa." Manuprāt, "Melnajā pienā/2024" telpas fiziskās un metaforiskās nozīmes ir vēl būtiskākas.
Pirmkārt, Jaunās zāles amfiteātris, atšķirībā no skatuves pacēluma, skatītājiem piedāvā paplašinātu perspektīvu, no vienas puses, izvērstu ainavisku skatu, no otras puses, pietuvina aktieru darbību, panākot ciešāku kontaktu. Atšķirībā no iepriekšējās izrādes, tagad uz gandrīz tukšās skatuves redzama Valpenes akmens būves projekcija (Kristapa Kalna foto), kuras akmeņos iekalti nebūtībā aizgājušu māju vārdi. Siena kaudze skatuves kreisās puses avanscēnā un akmeņu krāvums tālumā diagonālā izvietojumā kaut neprecīzi, tomēr asociatīvi atgādina par faraonu laiku būvēm Nīlas upes krastos.
Arī kaimiņu Jozepa palaistais drons, lidinoties pār skatuvi, iezīmē citādu skata trajektoriju "no augšas", aicinot uzlūkot notiekošo no kopēja plāna. Vēstījums tverts plašā – telpas un laika kontekstā. Zīmīgi, ka izceļot un izspēlējot pirmatnējo un kopīgo, to, kas veido cilvēkbūtņu pamatus, režisors un kostīmu māksliniece Jana Čivžele nelieto atsauces uz latviešu etnogrāfiskām mākslas zīmēm. Aktrišu tērpos izpaliek tautas tērpu raksti un krāsas, skaņu partitūrā dzirdam dabas skaņas un cilvēku balsis, neskan kokles vai citi tradicionālie instrumenti. Kā motīvs no 18. gs. sākuma dzirdams J. S. Baha skaņdarba "Ārija" refrēnais motīvs ar atpazīstamu, mazliet sentimentālu, mazliet pārpasaulīgu smeldzi. Tomēr notiekošais šķiet tuvs un saprotams.
Gluži kā "latviešu stāstos" atpazīstam vectēvu, onkuli, lauku radinieci, māsīcu vai vēl kādu, ko zinām pēc nostāstiem un vecām fotogrāfijām. Mirkļu sajūtās, ritmos, impulsos sazīmējam sev tuvo ikdienas dzīves garšu un rituālus. "Govju stāstos", tāpat kā pirms desmit gadiem, atkal satiekam piecas viņas un vienu – viņu. Spēlē aktieri Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Kristīne Krūze un Aminata Grieta Diarra. Gluži kā toreiz, aktrises iemiesojas mājlopu un cilvēku tēlos. Arī šoreiz Daudziņa emociju amplitūda pārsteidz ar plašumu – no slīdējuma pār lamuvārdu notīm vienā taktī ar siltu sirsnīgu mīļumu, no kolorītā apstulbuma buļļa purnā līdz asprātīgi dzirkstošam humora smīnam. Viegli, enerģiski un precīzi, it kā spēlējoties, aktieris apdzīvo savu iekšējo telpu, kur tik daudz krāsu un iespēju.
Kopumā mazliet sadrumstalotais stāsts sastāv no etīžu virknes, ainiņām iz lauku dzīves, īsiem dialogiem, anekdotēm, pastāstiņiem, un visur godātas tās – govis. Attiecībās starp četrkājainajiem un divkājainajiem valda saskaņa, visiem kopīgā rituālā piedzimst teliņš, bet, nomirstot saimniecei, skumst gotele, savukārt ainā pie Latgales saimnieka ar savu "viedokli" diskusijā vieta ir arī lopiņam, kurš "sēž" vidū starp saimnieku un saimnieci.
Režisors nav nospraudis skaidras žanra robežas, komiskais un smeldzīgais, nāve un piedzimšana seko cits citam. Arī telpa piedzīvo nemitīgu transformāciju. Mazas organizētas epizodes uz nelieliem aktieru uznestiem un aiznestiem soliņiem parādās un pazūd. Aktieru kustību līnijas, apļi izveidojas un sairst. Kā savdabīgs asteroīdu virpulis izskatās Daudziņa uz pleciem uzliktais spaiņos rotējošais piena karuselis, ko aktieris iegriež ap savu asi. Patiesi ne piliens nenokrīt. Bet līdzīgi komētai piepeši un negaidīti pār skatuvei nesas gotiņa ar plakātu "Uz Indiju".
Īpašu noskaņu telpa iegūst, kad pieci pāri gaismiņu staru iemirdzas pie aktrišu antenām – govju ragiem – un kā atspulgs iezaigojas zvaigžņu ceļš pie griestu režģiem. Šķiet, ka bērnišķīgi naivo govs figūru, kādā spīd Piena ceļa zīme, laikam Daudziņš ar pirkstu ekrānā zīmējis...
Izrādei ir vairāki fināli, kas, no vienas puses, kaitina, bet, no otras puses, liecina par to, ka režisors nav zinājis vai nav vēlējies atvadīties no tikko uzburtās skaistās utopiskās pasaules. Stāsts par "pēdējiem Eiropas indiāņiem" izskan ar aprautu saucienu "mājās, mājās", ar kādu aicina kādu tālu, bet mīļu būtni atgriezties. Negribas pieņemt, ka izrāde ir par muzejiskām vērtībām vai iebalzamētiem uzvedības arhetipiem. Bet kurš var pateikt, vai un kad dabas aizsardzības idejas, kas uzstājīgi prasa saudzēt apkārtējo vidi, rēķinot un mērot kw/h izmešu CO2 tonnas gaisā, interesēs telpa cilvēkā?
Uzziņa
"Melnais piens/2024", iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece – Jana Čivžele, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons.
Lomās: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Kristīne Krūze, Aminata Grieta Diarra.
Nākamās izrādes: 15., 16. oktobrī (izrādes izpārdotas).
