8 °C
Šodien, 2. oktobrī, svinot Latvijas Leļļu teātra 80. dzimšanas dienu, pirmizrāde gaidāma režisoru Vijas Blūzmas un Edgara Kaufelda iestudētajai "Leģendārajai izrādei". Tās veidotāji un aktieri kopā ar dramaturģi Anci Muižnieci aicina izprast savulaik, 1967. gadā, Leļļu teātrī tapušās izrādes "Interlellis-67" popularitāti, mēģinot noskaidrot, kāds tad īsti bijis tās panākumu noslēpums un kas bijusi izrādes režisore Tīna Hercberga, Leļļu teātra aprindās zināmā nepārspētā leģenda.
"Kultūrzīmes" uz sarunu par Leļļu teātra leģendām aicināja režisori Viju Blūzmu, kura savulaik bijusi Tīnas Hercbergas vadītās Valsts Leļļu teātra I studijas absolvente.
– Kā tapa "Leģendārā izrāde"?
V. Blūzma: – Kad 1967. gadā režisore Tīna Hercberga kopā ar mākslinieku Pāvilu Šēnhofu iestudēja izrādi "Interlellis-67", tā ieguva milzīgu popularitāti, tika kritiķu augstu vērtēta un tāpēc teātrim ļoti nozīmīga. Jaunajā izrādē gan vairāk runājam par Tīnas Hercbergas personību. Savulaik tieši viņa bija celmlauzis, pirmā, kas Latvijas Leļļu teātrī sāka veidot izrādes pieaugušajiem. Toreiz tas vēl nebija ierasts un teātrī pat esot uztraukušies, vai vecāki bez bērniem vispār nākšot izrādes skatīties. Izrādās – nākuši ļoti labprāt! Hercberga gan tieši tad, kad 1973. gadā mūsu kurss pabeidza mācības, uz laiku, kopumā desmit gadiem, no teātra bija spiesta aiziet. Toreiz tas bijis politisks jautājums, kaut gan maz par to zinu, bijām jauni, un arī režisore daudz par notikušo nestāstīja. Par to runāsim tagad, šajā "Leģendārajā izrādē", jo dramaturģe Ance Muižniece izpētījusi dokumentus, atradusi arī interviju ar Tīnu Hercbergu, kurā viņa stāsta, kāpēc toreiz aizgāja no teātra.
Zināms, ka režisore nebija pildījusi ieteikumus iestudēt Maskavas sūtītās lugas par pionieriem, pareizajiem un nepareizajiem bērniem. Tas klāsts taču nebija nemaz lietojams! Tīna Hercberga iestudēja to, kas tuvs latviešu publikai, piemēram, "Lolitas brīnumputnu", "Lāčplēsi" un "Velniņus".
– Esat strādājusi gan par aktrisi, gan režisori. Par ko jums teātrī liekas būtiski runāt?
– Kad sāku strādāt par aktrisi, par politiku gan tikpat kā vairs nerunāja, turklāt mūsu lielākā auditorija vienmēr bijuši bērni. Tie, kā tagad saka, pareizie, īpaši latviskie uzvedumi Ēzopa valodā vairāk bija citos teātros, te tādi faktiski izpalika. Jau kopš dibināšanas Leļļu teātra misija ir dot gara spēku gan bērniem, gan pieaugušajiem. Esam priecīgi, ka mūsu teātris visos laikos ir labi novērtēts. Esmu iestudējusi Viļa Plūdoņa maziem bērniem domātos dzejojumus – "Zaķīša pirtiņu", "Eža kažociņu", izrādes savienoju vēl ar veselu virkni dzejoļu. Man tas ļoti patika, īpaši darbs tandēmā ar komponistu Valtu Pūci, kurš radīja ļoti plūdonisku mūziku, neatkāpos, pirms nebijām iestudējuši teju visu iespējamo.
Esmu specializējusies uz mazu bērnu izrādēm, zinu, ka viņiem vajadzīgi "Trīs sivēntiņi un vilks", "Sarkangalvīte un vilks", tās viņus vienmēr piesaista. Meklēju arī ko jaunu, agrāk teātrī nekad nebija bijušas marionetes, tāpēc pirms gadiem "Trīs sivēntiņiem un vilkam" izveidoju arī pirmo marionešu teātra izrādi, lielākiem bērniem smilšu animācijas tehnikā iestudēju "Mazo princi". Patiesību sakot, ja režisors iestudē to, kas liekas vērtīgs un vajadzīgs pašam, tas der arī skatītājam.
Interesanti, pēdējā laikā parādījusies tendence, ka izrādes skatīties ar vienu bērnu bieži vien nāk arī abi vecāki, tātad bērnam no ģimenes tiek pievērsta lielāka uzmanība. Savukārt teātrī jārēķinās, ka arvien vairāk zālē bērnu izrādes skatās arī pieaugušie skatītāji. Agrāk jau bērnus uz teātri visbiežāk veda vecmāmiņas, bet tagad nāk visa ģimene, un tāpēc skaidrs, ka pat maziem bērniem veidotajās izrādēs jābūt slānim, kas piesaistītu arī pieaugušos. Neteiktu, ka šis ir ļoti sarežģīts uzdevums, bet būtiski nopietni domāt, ko iestudējumā gribam pateikt bērniem un ko paust vecākiem.
– Esat izaudzinājuši skatītāju paaudzes…
– Mūsu teātrim tiešām raksturīgas skatītāju dinastijas. Paaudzes mainās, un uz dažām izrādēm, ko savulaik bērnībā skatījušies paši, vecmāmiņas un vectētiņi tagad ved mazbērnus. Piemēram, pagājušajā gadā četrdesmito sezonu svinēja vēl viena leģendāra izrāde "Un atkal Pifs…". Pieaugušo publikas mīlēts bijis arī režisora Arvīda Cepurīša 1974. gadā veidotais "Šveiks", kur titullomu spēlēja aktieris Egons Maisaks, bet pārējās lomas – Pāvila Šēnhofa veidotās lelles. Turklāt daudz ilgāk par pašu izrādi nodzīvojušas izrādes dziesmas ar Ivara Vīgnera mūziku un Jāņa Petera tekstiem. Tāpat ārkārtīgi iecienītas un apmeklētas bijušas arī izrādes pieaugušajiem "Šveiks frontē" un "Dekamerons".
