10.2 °C
Viens festivāls beidzas, otrs sākas. Tā īsumā var raksturot aizvadītās nedēļas aktualitātes, kuru bijis daudz vairāk, nekā iespēju to visu iepazīt un pienācīgi raksturot, tādēļ šoreiz uzmanības centrā trīs koncerti no aptuveni piecpadsmit.
"Rudens kamermūzikas festivāls" 2024. gada 16. oktobrī Mazajā ģildē klausītājiem piedāvāja programmu "Pastkartes no Kurzemes", turpretī nākamajā dienā Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē uz skatuves kāpa šīgada festivāla pēdējie mākslinieki – dziedātāja Katrīna Paula Felsberga un pianists Malkolms Martino. Un tad uzreiz sekoja Jaunās mūzikas festivāla "Arēna" atklāšana – 18. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē izskanēja programma "Laika poētika", kam savu jauno vijoļkoncertu ar ne mazāk daudzsološu nosaukumu "Vakuuma domēni" bija radījis Platons Buravickis.
"Pastkartes no Kurzemes" – tas, protams, nozīmē Gundara Pones ciklu klavierēm. Ar asprātīgām kultūratsaucēm visbagātāko darbu citādi viscaur nopietnajā programmā, kurā bija pārstāvēts arī Tālivaldis Ķeniņš un Pēteris Vasks. Šo triju komponistu daiļrades salikums pats par sevi ir kvalitātes zīme, tādēļ nepārsteidz, ka 16. oktobra programma atsauca atmiņā daudzus citus koncertus. "Pone. Pastkartes. Pārmijas" – tā saucās 2011. gada programma Spīķeru koncertzālē, kur iepriekšminēto Pones opusu spēlēja Rihards Plešanovs. Brīvi izvēlētam atskaņotāju sastāvam rakstītā Pētera Vaska partitūra "Trīs skatieni/Trīsvienība" pagājušajā gadā turpat Spīķeros piedzīvoja trio "Art-i-Shock" interpretāciju, turpretī tagad pianiste Agnese Egliņa uzstājās ar citiem domubiedriem – altisti Santu Vižini un kontrabasistu Matīsu Eisaku, sniedzot vēl iekšupvērstāku nošuraksta lasījuma versiju. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt, un jāpiebilst tikai, ka Matīss Eisaks Vaska sonāti kontrabasam šogad atskaņoja arī Latvijas Radio 1. studijā.
Ja reiz solists iemācījies tik komplicētu un laikmetīgu darbu, gluži dabiski, ka to viņš vēlas nospēlēt vairākkārt. Un arī Mazajā ģildē dzirdamās interpretācijas – vispirms kontrabasa sonātei, pēc tam Pones "Grand duo funebre" – vēstīja, ka Matīsam Eisakam ir viss nepieciešamais, lai gūtu spožus panākumus. Virtuozitāte, iedziļināšanās mūzikas vēstījumā, toņa skaistums un tīrība, visbeidzot, spēja radīt iespaidu par priekšnesuma autentiskumu, lai gan "Lielais sēru duets" oriģinālā rakstīts altam un čellam, nevis kontrabasam – kopumā tas saucams par radošu izcilību. Citkārt mūziķiem apņēmības nedaudz pietrūka – "Pastkartes no Kurzemes" šoreiz sākās ar trešo daļu "Aivzs no Aizputes", bet Ķeniņa "Partita breve" lasījumā alta un klavieru duetā dominēja konstruktīvisms, kas komponista mūzikā jau tāpat izpaužas pietiekami daudz, tādēļ jāsecina, ka Santas Vižines sniegumā līdzās spēles precizitātei labprāt dzirdētu arī izteiksmīgākas kantilēnas. Tas gan jāatzīst, ka Agneses Egliņas profesionālās prasmes ir teicami piemērotas gan Ķeniņa, gan Pones, gan Vaska skaņuraksta atklāsmēm.
Pirmais impulss Katrīnas Paulas Felsbergas un Malkolma Martino uzstāšanās sākumā – pārsteigums par to, ka klavieru pavadītais dziedājums skan tik labi. Pēc tam gan sajūsma pierima, taču vienalga – ja Klāras Šūmanes "Trīs dziesmās" dzirdami vārdi "Was auch meine Lippen sagen, Sieh mein Aug’, ich liebe dich!", un tiem iespējams noticēt, tie pārmaiņas pēc neizsauc ne izsmieklu, ne nicinājumu, tas jau kaut ko nozīmē. Citiem vārdiem sakot – Katrīna Paula Felsberga spēj ielūkoties mūzikas un dzejas dialoga dziļākajā būtībā, atklāt agrīnā un postromantisma laikmeta autoru pausto emociju patiesumu (šoreiz sešās Franča Šūberta un trijās Riharda Štrausa solodziesmās), akcentēt skaņumākslas teatrālos rakursus (šajā koncertā astoņās ainās no Hugo Volfa "Itāļu dziesmu grāmatas") un uzrunāt ar interpretāciju tembrālo valdzinājumu un mērķtiecīgumu.
Vienlaikus nepaslīdēja garām nepamanītas arī zināmas ēnas puses. Šķiet, ka soliste bija izvēlējusies pārāk smagu nastu, jo, koncerta gaitā pieaugot nogurumam, pastiprinājās arī saspringums vokālajā tehnikā, turpretī Lūcijas Garūtas opusu priekšnesumos tik skaidri dzirdamā nianšu gamma un smalkās dziedājuma nostādņu maiņas pārējā programmas daļā parādījās samērā epizodiski. Un tas nozīmē tikai to, ka šeit katrā ziņā nepieciešams tālāks profesionālo dotību slīpējums pie vokālā pedagoga. Atliek vienīgi īsumā pieminēt, ka tāds pianists kā Malkolms Martino ir tuvs ideālam (jā, arī abās Garūtas miniatūrās klavierēm solo), un viņa koncertmeistara veikums uzskatāms par izcilu paraugu instrumentālista un vokālista sadarbībā.
Ar prieku jāteic, ka līdzās Georga Frīdriha Hāsa partitūras "...und..." gan meditatīvajiem, gan uzstājīgi nospriegotajiem skaņu laukiem (pie elektronikas pults Rolands Kronlaks) un Ondržeja Adāmeka cikla "Karakuri – mehāniskā lelle" rūpīgi strukturētajai teatralitātei (ar pienācīgi atbilstošu dziedātājas Viktorijas Majores sniegumu) cerēto gandarījumu radīja Platona Buravicka vijoļkoncerta "Vakuuma domēni" pirmatskaņojums Jaunās mūzikas festivāla "Arēna" 18. oktobra programmas noslēgumā. Arī tādēļ, ka solistes Magdalēnas Gekas muzikālā mentalitāte ar tajā ietverto koncentrēto enerģiju un mākslinieciskā zīmējuma skaidrību izrādās īsti piemērota Buravicka jaunrades dimensijām, arī tādēļ, ka Normunda Šnē vadītais kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" laikmetīgajā skaņumākslā orientējas droši un nepiespiesti. Taču pirmām kārtām pašā mūzikā bija dzirdams veiksmīgs balanss starp dinamisku ekspresiju un liriskām refleksijām, starp intensīvām solopartijas izpausmēm un orķestra krāsu un faktūru spozmi. Šeit varēja sastapties ar Buravicka daiļradē vēl nebijušiem motīviem, šeit varēja novērtēt arī stabilu dramaturģiskās arhitektonikas uzbūvi. Un, lai gan formas lakonisms drīzāk uzskatāms par vērtību, ceru, ka pēc kāda laika būs turpinājums – vai nu izvērsta Otrā vijoļkoncerta, vai arī kādas citas perkusionistam, ērģelniekam, trompetistam un lielam simfoniskam orķestrim adresētas partitūras veidolā.
