Dokumentālā žanra izrādes kā vidutāji starp dzīvi un mākslu nereti aicina sabiedrību mainīt attieksmi pret nepamanītām vai noklusētām parādībām, un bieži tās notiek ārpus skatuves, vietās, kur teātris tradicionāli neiederas. Šoreiz ir otrādi, "īpašā" vieta atvesta uz teātra telpu.

Izrādes "Gaišās naktis" darbība notiek cietumā, un idejas autore, režisore un horeogrāfe Kristīne Brīniņa aicina ieraudzīt izolētu (taisnīgi notiesātu) cilvēku portretus tuvplānā. Iestudējums iet pa cilvēkpētniecības ceļu un uzdod jautājumus. Vai ieslodzītie ir tikai grupa, no kuras lielākā sabiedrības daļa, arī es, atgrūžas kā no dzīves "norakstītajiem", vai tomēr individuālie likteņi ir rūpīgas iedziļināšanās vērti? Un ko līdzcilvēki būtu varējuši darīt un varbūt šobrīd dara greizi, lai potenciālie noziedznieki neiegūtu tādu statusu?

Kristīne Brīniņa apkopojusi divu gadu laikā notikušās personiskās sarunas ar cietumniekiem, un 48 stundu ilgais ierakstu materiāls sadarbībā ar dramaturga asistentu Henriku Eliasu Zēgneru pārtapis par divarpus stundu ilga iestudējuma tekstu. Stāsts vēsta par trīs vīriešiem, kuri nokļuvuši cietuma ieslodzījumā, vēl būdami jaunieši.

Trīs portreti aiz restēm

Ap Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" eksperimentālās zāles tukšo vidu skatītāju krēsli izvietoti aplī, centrā milzīgās metāla durvis čīkstīgi atveras un aizveras, ikreiz ienākot un izejot aktieriem. Audiovizuālo iespaidu papildina vairāki elementi – metāliskās žvadzoņas un citu cietuma dzīves trokšņu autentiski ieraksti, koncentrēti gaismas stari, cietuma darbinieku formas tērpi, ko epizodiskajās lomās apdzīvo aktieri Hugo Puriņš un Madara Kalna. Scenogrāfa -8, komponistes Spāres Vītolas un gaismu mākslinieka Toma Streiļa darbs mērķtiecīgi papildina cits citu, panākot bezpersoniskas vietas sajūtu. Pietuvinājums ikdienai argumentē varoņu – Renāra, Andra un Dāvja (visi personāžu vārdi izdomāti) – stāstu autentiskumu. Viņi cits pēc cita īsās tikšanās reizēs runā tieši ar skatītājiem, atklājot notikumus no bērnības, izstāstot faktus un pārdomas par paveiktajiem noziegumiem, paužot vēlmi mainīties pēc ieslodzījuma.

Katram ir individuāla atbilde. Piemēram, Renārs (lomā Valts Skuja) ir racionālākais no trim, pratis pielāgoties nedraudzīgajai videi. Līdz galam nesaprotamas ir viņa attiecības ar sievu, ar ko apprecas ieslodzījuma laikā. Vai tas ir aprēķins vai emocionāls piepildījums? Atklājot skatītājiem, ka kļuvis tēvs, noslēgtais puisis pārvēršas. Tomēr atvērtība ilgst mirkli, viņš atkal neuzticas ne citiem ieslodzītajiem, ne cietuma darbiniekiem.

"Ak, jūriņa, jūra, tu šalcošais dārgums, ik dienu tu bango, bet nenāk tev vārgums," kādā no tikšanās reizēm savu pašsacerēto dzejoli nolasa Dāvis (lomā Artūrs Irbe). Izpilda gandrīz bez izteiksmes, mazliet sentimentāli. Vēl viņš atklāj, ka katru vakaru lūdz Dievu, un, šķiet, dara visu, lai iepatiktos, šī vēlme iegūta ilgstošajā bērnunama dzīves periodā. No visiem trim Dāvis vismazāk gatavs mainīties, jo viņš neatzīst savu vainu, uzskatot, ka cietumā viņu netaisni noveduši ārējie apstākļi.

Nožēla un konkrēta vēlme izrauties no vides redzama Andrī (tēlu atveido aktieris Kārlis Artejevs).

Nožēla un konkrēta vēlme izrauties no vides redzama Andrī (tēlu atveido aktieris Kārlis Artejevs, kurš pārliecinoši spēlē arī nelielajā, bet spilgtajā Valda lomā izrādē "Svešā āda"). Andra tēls izsvērts no visiem aspektiem – gan tādēļ, ka detalizēti un saprotoši izjusti analizē līdzcilvēku un savu nosodāmo uzvedību, gan tāpēc, ka emocionāli spēcīgajā izrādes finālā, kad Andris ir iznācis no cietuma un apsēdies skatītājiem blakus kā brīvs cilvēks, precīzi nospēlē sajūtu, ko nozīmē nebūt ieslodzītam.

Zīmes un nozīmes

Aktieru spēlē neiespējami notvert distanci starp portretēto dokumentālo tēlu un aktiera personību, prototipu raksturi tiek atveidoti ar sadzīviskām izpausmēm.

Izrādē tikai dažas simboliskas zīmes, piemēram, fotogrāfijā uz programmiņas vāka līdzās aktiera Kārļa Artejeva sejai ir divi elektrības slēdži, uzraksti atšķirīgi – diena un nakts. Cietumnieku sadzīves režīma detaļu, ko dežuranti lieto ikdienā, iespējams saprast ironiski, it kā ar klikšķi varētu izslēgt cietumnieku kriminālo pagātni. Tas lasāms arī kā apzīmējums tumsas un gaismas nomaiņai visplašākajā nozīmē.

Sejas un sarunas

Izrādes autori apzinās, ka dzīvē vērtību maiņai vajadzīgs laiks, apstākļi un vēlme, tāpēc iestudējuma emocionālo nospiedumu turpina diskusija pēc izrādes ar profesionālajiem cietuma darbiniekiem. Sarunas dalībnieki apliecina personisko ieinteresētību cietumnieku likteņos, apbrīnu raisa biedrības "Radi vidi pats" aktīvistu konkrētais aicinājums pievienoties brīvprātīgo darbībai saskarsmē ar ieslodzītajiem.

Pilnībā piekrītu "satori.lv" publikācijai, kur rakstniece Jana Egle1, rakstot par izrādes ideju, norāda uz tās aktualitāti plašākā kontekstā. "Gaišās naktis" ir kas vairāk nekā māksliniecisks eksperiments dokumentālajā žanrā, tā rāda mākslinieka sociālo stāju un laikmetīgā teātra iespējas. 

Un vēl – būtu aizraujoši piedzīvot "Gaišās naktis" patiesi dokumentālā vidē.

Uzziņa

  • "Gaišās naktis", iestudējums Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars"
  • Horeogrāfe un dramaturģe: Kristīne Brīniņa, dramaturģes asistents Henriks Eliass Zēgners, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks -8, komponiste Spāre Vītola Gaismu mākslinieks Toms Streilis.
  • Lomās: Valts Skuja, Kārlis Artejevs, Artūrs Irbe, Hugo Puriņa, Madara Kalna.
  • Nākamā izrāde: 26. janvārī.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.