14.4 °C
Mākslinieks ir tas, kas cementa mūrī vai koka dēlī ierauga mākslu, jēgu, dziļumu un viena objekta vispārinājumu. Sigitas Daugules izstāde "Sienas" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas apskatāma līdz 4. augustam, ir neliela mākslas darbu skaita ziņā un izpildījumā, bet dziļa saturā.
Izstādes kuratore ir Baiba Vanaga. Ekspozīcija ietver darbus, kas attēlo tikai divus objektus – koka dēļu sienas fragmentus un betona mūri. Gleznās attēlotas sienas, kas abus atšķirīgos celtniecības materiālus parāda vienojošā siltā gaismā.
Izstāde skatītājiem tiek pozicionēta kā ekspozīcija par urbānismu. Būtisks radošās domas izcēlums un jautājums ir – ko mēs katrs spējam saredzēt parastā sienā? Tomēr autores mākslas darbi stāsta arī par cilvēka dzīvi pilsētā, ko Sigitai Daugulei ir izdevies uzgleznot ar krāsām, tekstūru, formām un tēliem.
Ekspozīcija uzrunā ar skaidro un nesarežģīto valodu, dziļākajos gleznas slāņos slēpjot psiholoģiskus, estētiskus un empīriskus pārdzīvojumus. Īpaši tas redzams cementa sienas atveidojumā gleznā "Siena", kur bagātīgā krāsu saplūsme rosina pārdomas un iztēli par pilsētu, cilvēka vietu un lomu urbānajā vidē.
Mūra gleznas trīs slāņi
Glezna "Siena" ir arī formātā apjomīgākā. Tā aizņem lielāko izstādes zāles sienu un ir 12 metrus plata un divus metrus augsta, turklāt skatāma vismaz trīs slāņos. Sākot no virsējā uz dziļāko vai no dziļākā uz virsējo. Kā tieši raudzīties uz šo saturā bagāto gleznu, ir katra paša izvēle. Gleznā ir acīmredzamais un sajūtamais. Virspusē ir grafiti zīmējumi. Sākotnēji tie var šķist haotiski. Grafiti stila sarkanā brīvā un līkumotā līnija, kas pāriet violetos un pēc tam atkal sarkanos toņos, kā asins dzīsla savieno un apvieno apjomīgo gleznojumu, radot nesadalīta dzīva organisma tēlu. Lai arī līnija uzvelk robustus dzīvnieku un kariķētu cilvēka – robota galvu, tieši grafiti zīmējumi gleznā rada cilvēka klātbūtnes efektu. Tieši šī līnija, kas sākas un beidzas no tumša cilvēka silueta – grafiti mākslinieka, kas, zemu noliecies, savas izjūtas uz betona sienas izpauž ar krāsu, ir zīmējuma pamatā.
Mūra gleznojums ir nākamais – dziļākais – gleznas satura slānis, kas seko aiz grafiti zīmējuma. Bagātīgie un daudzskaitlīgie pelēkie aukstie un siltie toņi, saplūstot ar gaišiem smilškrāsas, cementa un nedaudz apsūbējuša zaļā toņiem, veido bagātīgu un harmonisku krāsu gammu, kas savā izpildījumā ir kā pastāvīga krāsu glezna, kurā nelieli un aprauti dzeltenie, zilie un sarkanie akcenti ienes dinamiku un pilsētas pulsāciju. Gleznojums ir asociatīvs un pelēki krāšņs. Gaišie toņi veido pilsētas celtņu panorāmu, pār kuru plešas tumšas debesis. Vai tas ir smogs vai pilsētas panorāma tumsā – te fantāzijai paveras plaši vārti. Uz audekla ir fiksētas mākslinieces darbības un viņas temperaments gleznojot krāsu kā tēlu un izpaužot radošās enerģijas impulsīvos triepienus.
Trešais slānis nav saredzams. Tas ir tas, kas atrodams katrā skatītājā pašā – ko esam sajutuši, pārdzīvojuši un sapratuši, domās integrējot sevi gleznas urbānajā vidē. Šī cilvēciskā emocionālā reakcija ir gleznas neredzamais un dziļākais slānis, kas izraisa pārdzīvojumu.
"Siena" ir monumentālās glezniecības darbs, kas savu apjomīgo izmēru dēļ disonē ar šodienas mākslas tirgus tendencēm, jo jautājums, kur lai citur tik lielam darbam atrod pienācīgu vietu, ja ne muzejā vai citā tikpat plašā telpā? Māksliniece Sigita Daugule saka: "Pirmo reizi gleznu tās kopumā ieraudzīju tikai tad, kad tā jau bija izvietota izstādes "Sienas" ekspozīcijā. Darbnīcā to varēju skatīt tikai pa trīs četrām daļām kopā. Latvijas glezniecībā lielformāta darbi ir praktiski iznīkuši, vairāk vai mazāk tie piemērojušies tirgus prasībām. Uzskatu, ka lielformāta mākslas attīstīšana un radīšana ir nepieciešama un iztrūkstoša Latvijas glezniecības kopainā."
