Vasara savā plaukumā ir dāsna – aicina ielās, laukumos izpausties vai ikkatram – viens muzicē, otrs – glezno, trešais rāda kādu cirka triku, ceturtais – iesaistās sava daudzstāvu nama apkārtnes apzaļumošanā.

Atļauts it viss, kas pašizpausmē netraucē citiem, nav uzbāzīgs un neaizskar cilvēka cieņu, nerada problēmas sabiedriskai kārtībai, drošībai. Cik radoša Rīgas publiskā telpa ir šovasar, cik interesanti tās cilvēki un notikumi? Eju skatīt un uzrunāt – paliks vēsturei kā liecība.

Pilsētvide būtībā ir kā liela skatuve, uz kuras katrs var justies daudz atraisītāk un arī izteiksmīgāk nekā citos apstākļus. Ne vien domās, rīcībā, bet arī izskatā – ikdienas apģērbu nomainām pret košāku, vārdu sakot, pamanāmāku – izskats taču raksturo valkātāju, un, tiekoties ar kādu citu cilvēku, ar savu apģērbu paud viņam cieņu! Būtībā iela kļūst par tādu kā apģērbu stilu parādes vietu. 

Savs šarms ir arī pašai Rīgas pilsētvidei, ne velti mūsu galvaspilsētu arhitektūras, ielas kolorīta dēļ mēdz dēvēt par mazo Parīzi. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā līdz ar aizsargvaļņu nojaukšanu Rīgas centrs strauji attīstījās, tostarp Brīvības iela, kas sākotnēji bija klāta vien smiltīm. Koka ēkas aizvietoja daudzstāvu jūgendstila mūra nami, kas Rīgai piešķir savu unikālo vizuālo identitāti. Iela aizvien vairāk kļūst arī par aktīvas izpausmes vieta – uz ēku, tuneļu sienām, ietvēm spontāni manifestējas ielu māksla: zīmējumi, grafiti, izteiksmīgi murāļi ar tajos slēptiem vēstījumiem, ko ne katrs uzreiz spēj atšifrēt.