Gaismas otas triepieni tumsas audeklā. Iznācis Māra Salēja jaunais dzejas krājums

Pēc sešu gadu klusēšanas kopš grāmatas "Tuvošanās" izdošanas ir atkal ierunājusies dzejnieka, atdzejotāja, literatūras pētnieka Māra Salēja (īst. v. Marians Rižijs, dzim. 1971. g.) balss – iznācis viņa dzejas krājums "Atsevišķa gaisma" (izd. "Pētergailis", 2025; jāakcentē lieliskais piecu nodaļu norāžu risinājums: to kārtas numurus vizualizē apļu paveidi, nevis cipari).

Šis gads dzejniekam ir dzejas piesātināts, jo pirms jaunās grāmatas izdots arī kopkrājums ar Zani Dauguli "Sudraba tagadnes tilts" ("Aminori").

Māris Salējs. "Atsevišķa gaisma". Rīga, "Pētergailis", 2025.

Foto: Publicitātes

Nekad neesmu slēpusi, ka līdz šim man vistuvākā ir bijusi dzejnieka apjomīgā grāmata "Kā pirms pērkona" (2016, Ojāra Vācieša prēmija), kurā spilgti atklājas Māra Salēja vēl viena talanta šķautne, proti, viņa sirds daļa pieder arī vizuālās mākslas (īpaši lietišķās mākslas) pasaulei: 1996. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, bet mazliet vēlāk (1999. gadā) turpat ieguvis maģistra grādu mākslās. Ne velti šo bilstu, jo dzejas krājumā "Atsevišķa gaisma" ir precīzi un detalizēti gaismas /tumsas tvērumi, it kā tie ir gleznoti uz audekla. Starp citu, pelēkos toņus šīs krāsas neizteiksmīguma klasiskajā izpratnē krājumā neatrast – autors krāsai ir piešķīris daudzšķautņainas nianses: "brīnos cik mana tumsa ir tekoša / it kā pa saules pinumu mudžētu pūznis ar melnām skudriņām / un katrai manas ēnas seja" (78. lpp.). Lūk, šai ēnai nav tipiskā pelēkuma, šai ēnai ir skudriņu (tēlojot mūžam darbīgos kukaiņus, dzejolī ieskanas pamazināmā mīļuma forma) sīkstuma, "lieluma mazumā" un vienlaikus ciešanu, sāpju veidols, it kā nojaušot, pat apzinoties trauslo dzīvības – nāves robežu.

Māris Salējs spēj saskatīt pat vismazākajā dzīvībā (skudrā, pelītē, sisenī, zirneklī...; ābeļziedā, āboliņā, ceriņā...) spēku un neatlaidību, kas noteikti liriskā varoņa apziņā iet roku rokā ar šīs radības neaizsargātību.

Māra Salēja liriskais varonis nav vairs nekāds zaļoksnējs jauneklis, bet gan nobriedis vīrietis, kura atziņas par pasauli veidotas no saskarsmes ar apkārtnē novērotām detaļām, kas kā mozaīka zvīguļo visapkārt: sākot jau ar piederību savai zemei, tautai, dzimtai, valodai, izteiktajam vārdam, kas ir tikpat skanisks kā dziesma; turpinot ar tagadni, kura ir ļoti personiski rētaina un globāli baisa, un skatoties nākotnē – nezināmajā. Nozīmīgas ir atmiņas, kas ir birzīgas un viegli var sabirzt mūsu apziņā, un autors filosofiski pievēršas neprasmei un nevēlmei atcerēties; par to, vai mēs paši – pieaugdami – nenoliedzam atmiņas ("vecmāmiņ / to es tev nospēlēšu uz smilgas / tad viņa salūzīs / un es vairs nevarēšu // man jāiet projām / jāizaug lielam // un jānemāk / atcerēties // jā un tagad es esmu par lielu / lai atcerētos" (43. lpp.)).

Autoram ļoti būtiska šķiet arī esības (ne)apjausma: "No pirksta izzīsta esības smarža / No pirksta izzīsta bērnības lietus garša / Un Tava seja tik melna dejo aiz loga / smalkiem sekvojas vaibstiem / It kā būtu / ar Dieva pirkstu aiztikta" (51. lpp.).

Visiem sen ir zināms teiciens, ka ar vārdu var nogalināt. Taču dzejnieks prasmīgi apstādina mirkli pirms, kad "no mutes veļas ķieģeļi" (19. lpp.) un kad "vārdi nāk ārā pa muti un nesaiet atpakaļ / kā tauriņi kurus nesabāzt atpakaļ kūniņās" (18. lpp.). Dzejnieks pievērš uzmanību tam, ka pirms skaļi izrunātā vārda esam mēs paši – katrs indivīds ar savu dzīves pieredzi, pasaules uztveri un emociju plašo spektru – nereti pat līdz kliedzošam izmisumam ar tukšuma, apjukuma, izdegšanas sajūtu ķermenī un prātā, kad "pa prāta malu varētu vēl pastaigāt / bet tā jau mākoņaina // acīs miglas vižņi grims // tu laikam uzprasies tu laikam nezini / ka prāta palienē pa slapjumu lec vardes" (54. lpp.).

Dzejoļu krājumā "Atsevišķa gaisma" Māra Salēja radošais rokraksts ir ļoti lakonisks un koncentrēts. Dzejoļu īsformās (vienrindēs, divrindēs, trīsrindēs) precīzi, grodi un daudzšķautņaini ir atspoguļota jebkuras dzīvās radības piederība un eksistenciālā esme šajā saulē ("zaru mudžekļos kā mēmas izdzisušas lampiņas glabājas vārnas" (62. lpp.); (BEZ TEIKUMA PRIEKŠMETA) / brida aizvien dziļāk savā atspulgā" (42. lpp.)), kas dzejā kā virtenes savirknē nepārtrauktas kustības, pārtapšanas (pat iniciācijas) asociācijas, un absolūti nekas krājuma liriskā varoņa pasaulē nav attēlots sastingumā – viss ir kustībā, jebkura detaļa atainota asredzīgi un simboliskos kodos: "aci nomainu pret plakstiņu / plaukstu nomainu pret dūri / atpakaļ neiešu. purinu / galvu jo nevaru nomainīt. neapturami / nāk viena doma pēc otras // un viss bez jēgas / bez dunošas telpas" (14. lpp.).

Autors uzplēš rētas un prot tās arī sadziedēt, tādējādi dodot spēku un ticību gan pašam sev, gan arī mums – lasītājiem, ka "milimetru pa milimetram atlaidusi savas tumsas dūres / pasaule atgriežas pie mirdzēšanas pāri mašīnu koku un / cilvēku sabiezējumiem." (58. lpp.)

Aizverot dzejoļu krājumu lappuses, ir daudz pārdomu par tumsas un gaismas ēnainēm, kas var būt traģisma pilnas kā nepārejami bezdibeņi, bet vienlaikus tumšajās svītrās dzejnieks rod iespēju ieraudzīt gaišo toņu nianses – līdzpārdzīvojumu un prieku par vismazāko dzīvību. Par kukainīti – šo apbrīnojamo Lielumu mazumā.