Atraisot jaunas krāsas. Saruna ar aktrisi Inesi Pudžu

Rīt, 2. oktobrī, Valmieras teātra Lielajā zālē pirmizrāde Rūdolfa Blaumaņa 1892. gadā sarakstītajai tautas lugai "Ļaunais gars". Annas lomā iejutusies aktrise Inese Pudža, kura šogad pavasarī ieguva Latvijas Teātra darbinieku savienības Lilitas Bērziņas balvu, tā apliecinot gan aktrises, gan režisores talanta mērogu, neatkarīgo personību un pārliecinošo līdzšinējo profesionālo veikumu.

"Ļaunais gars" vēsta par Cīruļu saimi, kas saņem ziņu, ka loterijā vinnējuši milzīgu naudas summu, un negaidītais laimests sagriež ierasto dzīvi kājām gaisā. Blaumaņa rakstītais savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās, jo kuram gan nav ienācis prātā, ka nenāktu par skādi laimēt loterijā ko lielāku par lietussargu? Un kurš, liekot roku uz sirds, ir gatavs teikt, ka spēj godam izturēt pārbaudījumu ar lielu naudu?

Izrādes režisore Inese Mičule, iestudējot lugu, esot aizdomājusies, ka, paceļot skatienu virs ierastā lugas apzīmējuma "tautas luga", nevarētu nepamanīt, ka Blaumanis runā par kaut ko ļoti būtisku: "Kas tu esi šai pasaulei? Puteklis vai kaut kas vairāk? Vai tu esi tavs vārds, tava zeme vai tava manta? Jau lugas sākumā autors viltīgi izmet frāzi, ka laime no naudas nav šķirama kā saule no dienas. Un izveido pamatīgu virpuli, kurā lugas varoņi cenšas nolīdzsvarot starp laimi un mantu, starp jūtām un prātu. Cilvēks apjūk un, atkal Blaumani citējot, staigā kā kaķis dūmos, un tas notiek kā autora laikos, tā mūsdienās."

Arī Ineses Pudžas tēlotā saimniece Anna sadomājusies esam īsta lielmāte, viņa vairs neļauj brālim precēties ar viņa iecerēto – vienkāršu kalponi, kā arī gandrīz padzen no mājām vīramāti.

Inese Pudža.

Foto: Andis Pulkstenis/Publicitātes

Blaumanis pirms 133 gadiem lugā runā par naudu un tās radītām pārvērtībām. Vai pa šiem gadiem cilvēku prātos kas mainījies?

I. Pudža: Kā rāda pasaules notikumi, diemžēl nemaināmies. Protams, gribētos, lai mainītos, bet arī šodien, gluži kā pirms vairāk nekā simt gadiem, attiecībās kāds sevi uzskata augstāku par citu. Joprojām svarīgi saprast, kā savā dzīves skrējienā ko sasniegt, jo skaidrs, ka formula teic – sasniedzot vienu noteiktu stāvokli, cilvēks ne vienmēr spēj to baudīt, apstāties, viņam gribas vēl un vēl, vēlmes tikai aug. Skrējiens rada spriedzi, cilvēks vien apkalpo spriedzi un vēlmi būt vēl augstāk.

Autors "Ļauno garu" nosaucis par tautas lugu. Kāpēc viņš varētu būt tā uzsvēris?

Pieļauju, ka viņš šo piezīmēja ar vēlmi norādīt uz to, kas notiek vai var notikt ar tautu, varbūt bija arī pamanījis kādas iezīmes, par kurām gribēja brīdināt cilvēkus. Tiesa, iespējams, Blaumanis arī vēlējās, lai viņa darbus spēlētu uz vai visām skatuvēm, un tas izdevās – luga tajā laikā tik tiešām spēlēta diezgan daudz.

Kāda ir jūsu saimniece Anna?

Ja pēc Blaumaņa, tad – 35 gadus veca, ātra un godkārīga sieva. Es mēģinu strādāt šajā virzienā.

Tolaik gan sievietēm nemaz tā nepiestāvēja staigāt ar paceltu galvu.

Lugas sākumā jau Anna arī nestaigā ar paceltu galvu. Tikai pēc tam, pēc iegūtās naudas, viņā pamostas sajūta, ka viņa vēlas būt kas vairāk, un Blaumaņa lugās sieviete arī varēja būt kas vairāk.

Jūs esat ne vien aktrise, bet arī režisore. Par ko ir būtiski runāt no skatuves?

Vissvarīgāk runāt par to, par ko tieši un konkrēti režisors grib runāt pats, lai tas ir kaut kas godīgs, kas skar pašu. Tiesa, varbūt šādu pieeju var uzskatīt kā senāku laiku palieku, jo, kā pieredzam šobrīd, uz skatuves var runāt arī vien tāpēc, lai spodrinātu savas amata prasmes, bet tas tomēr ne vienmēr noved pie rezultāta.

Tomēr varbūt režisori vienlaikus spēj uztaustīt un saklausīt ne vien to, ko izjūt paši, bet arī to, ko gribētu redzēt skatītāji, jo mūsdienās liela daļa teātra iestudējumu ir ne vien mākslas darbi, bet mēdz uzsvērt arī sociālus, sabiedrībā būtiskus jautājumus.

Jā, bet šāda pieeja var izrādīties ļoti riskanta. Kā gan var zināt, ko skatītājs grib? Lai noskaidrotu un saprastu skatītāja vēlmes, būtu jāveic aptaujas, bet vai vienmēr publika pati spēj paredzēt, ko tā gribētu pieredzēt? Tas tiešām ir riskanti, nekad nevari zināt, ko otrs grib.

Vai jūs pārsteidz latviešu teātra skatītājs? Liekas, tomēr notiek saplūsme starp teātri un skatītājiem un režisori uztausta to, par ko jārunā no skatuves, ne velti uz iestudējumiem tik grūti nopirkt biļetes.

Nē, domāju, ka uz teātri tomēr dodas maza daļa iespējamo skatītāju, procentuāli tā ir arī ļoti maza iedzīvotāju daļa. Plašāku plūsmu teātris absolūti neinteresē, uz skatuves notiekošais absolūti nav viņu zona, viņi nepavada laiku teātrī, vien dzīvo savu dzīvi. Pieļauju, ka uz izrādēm iet vieni un tie paši skatītāji, kuri vienkārši ceļo no viena teātra uz otru.

Pēdējās nedēļās tiek apspriestas dažu kultūras nozaru radošo štata darbinieku izdienas pensijas.

Nevaru runāt par visiem, bet pati jau vairākus gadus esmu ārštatā, un mana sociālās neaizsargātības pakāpe ir mana absolūti privāta izvēle. Izdienas pensiju jautājumā, tāpat kā vēl citos, valsts darbinieki izrāda savu attieksmi, kas, saprotams, vienmēr skar dažas sfēras un cilvēkus. Šis un līdzīgi jautājumi skaidri uzrāda, par ko mēs iestājamies vai neiestājamies, kas mums ir vairāk un mazāk svarīgas zonas. Pēc šādas attieksmes var izdarīt secinājumus, bet visi, kuri strādā teātrī un ir mākslinieki, ir pieauguši cilvēki un spējīgi lemt par savu izvēli, kur piedalīties vai nepiedalīties. Man arī negribētos uzsvērt, ka visi mākslinieki ir cietēji, kaut gan skaidrs, ka uz kopējā fona arī izdienas pensiju jautājums izskan diezgan dramatiski. Tomēr dzīve jau ar to nebeidzas.

Pati esmu ārštatā jau vairākus gadus un tādējādi eksistēju dzīves modelī, kur bankas kontā katru mēnesi neieripo noteikta naudas summa. Tomēr tā nav neviena cita vaina, bet mana izvēle, un ar to šobrīd jūtos ļoti labi.

Kādēļ izvēlējāties būt āršatā? Kā jums pietrūka jeb varbūt tieši otrādi – likās par daudz?

Tā bija mana privāta izvēle, ko noteica iekšēja sajūta, vai kā māksliniece vēl spēju ko dot, pienest teātrim. Tagadējā modelī jūtos labāk.

Vai kā ārštata aktrise izvēlaties, ko un kur spēlēt, vai zināmā mērā piedalāties tirgū?

Nedomāju, ka Latvijai vispār var piemērot vārdu "tirgus", kaut gan – varbūt var, bet katrā ziņā tas ir zemāka ranga tirgus, jo esam vien tik, cik esam. Tai pašā laikā – tirgus attiecības droši vien eksistē arī starp mums.

Man liekas, ka izvēle saistāma ar to, ko profesionāli gadu gaitā sevī esi sakrājis, saaudzējis, turklāt ne tikai kā aktieris, bet arī kā cilvēks, jo prasmes jau neveido vien ikdienas darbs teātrī. Līdz ar to esmu ļoti pateicīga visiem, kas vēlas kopā ar mani strādāt, kas mani uzrunā, un iespējami cenšos vienmēr atsaukties.

Vai kas jauns taps arī režijas jomā?

Godīgi atbildot – šobrīd nekā tāda nav, jo uzskatu – ja nav vēlmes pacelt kādu tematu vai par kaut ko ļoti iestāties, var izveidot izrādi, kas varētu ko dot vai būt virs vidējā aritmētiskā. Es neteiktu, ka mani režijas darbi būtu izdarījuši kādu pavērsienu vispārējā teātra ainavā; jābūt ļoti godīgai pret sevi un jāsaprot, kur atrodos.

Minējāt nepieciešamību būt godīgai pret sevi, pret skatuvi…

Aktierim tas nozīmē apzināties savas stiprās puses un vienlaikus arī ļoti skaidri nosaukt vājās. Tālāk – sadarbībā ar režisoru un citiem māksliniekiem – cerēt, ka viņi redz un pamana to, kas esi vai kas tu varētu būt, vai arī norādīs ceļu, kur varētu attīstīties. Pašam vienkārši jāturpina strādāt. Mana pieeja ir spēt apzināties, ko vari un ko nevari. Skaidrs, ka, teātrī strādājot, aktieri lielākoties izmanto vai lieto, un, lai gan šie ir ļoti nepatīkami vārdi, tam grūti piemeklēt citus.

Ja jau desmito reizi prasa būt tēlam ar pavisam līdzīgām īpašībām, kuras spēlētas jau pirms gadiem, vari pēc vislabākās sirdsapziņas vien darīt to pašu. Aizejot uz vēl citiem teātriem, rodas iespēja atraisīt ne tikai jau pierastās krāsas, jo ļoti maz ir to cilvēku, kuri dod iespēju pagriezties uz citu pusi.

Luga "Ļaunais gars" vēsta, kā godam izturēt pārbaudījumu ar lielu naudu. Par ko vēl cilvēkam jāiztur pārbaudījumi?

Gribētos jau, lai varētu iet pa dzīvi tikai ar smaidu uz lūpām, priecājoties. Tomēr dzīve ir ļoti neparedzama, un, lai cik ļoti gribētos kontrolēt un noturēt grožus, nekad nezini, kas nāks pretī. Varbūt lielāka atvērtība nezināmajam un gatavība daudzām iespējamām pārmaiņām dod spēju izturēt to, kas nāks pretī. Jo nāks.

Blaumanis teic, ka laime no naudas nav šķirama…

Turpinot – tikpat kā saule no dienas. Jā, arī bezmaksas saulriets sniedz laimi, bet – cik ilgi? Ja tas notiek nedēļu vai divas, tad absolūtā laimē var baudīt saulrietu, bet pienāk brīdis, kad nav ko likt mutē vai nevar samaksāt rēķinus, nevar paēst… Esam ļoti atšķirīgi, ar dažādām algām, sociālajiem slāņiem, bet jebkuram cilvēkam vajadzīga nauda, pat tiem, kas it kā dzīvo mežā bez tās. Tas ir tikai uz laiku, un tad viņi no meža sāk nākt ārā. Tomēr ir vērts arī baudīt saulrietu ar pieciem eiro kabatā vai pat bez tiem.