12.3 °C
Ja vasaras lietainajās dienās rodas pārdomas par lietderīgāku laika pavadīšanu, ieteicams izlasīt rakstnieces Lauras Vinogradovas jaunāko darbu "Vārnas". Autore ir Eiropas Savienības balvas literatūrā laureāte; viņas grāmata – pāris vakaros pieveicams, mazliet smeldzīgs, taču dzīvi apliecinošs garstāsts par jauniešu Sannas un Andreja, kuri par savām pirmajām mājām sauc bērnunamu, mīlestību.
Rakstniece savā darbā mudina uz pārdomām par dažādiem filozofiskiem jautājumiem. Viens no tiem – domāšana, ko nosaka stereotipi. Savādi, taču ne tikai bērni, bet arī pieaugušie bieži vien tik lielā mērā nonākuši to varā, ka nespēj palūkoties kaut centimetru tālāk par savu degungalu. Līdz ar to ieraudzīt reālo situāciju kļūst gandrīz vai neiespējami. Daudz stereotipu nosaka mūsu attieksmi pret citu tautību pārstāvjiem, piemēram, romiem jeb čigāniem. Garstāsta galvenais varonis Andrejs Krauklis ir puisis ar tumšu ādas krāsu, ļoti tumšām acīm un matiem. Vai čigāns? Iespējams, bet ļoti ilgi viņš par savu izcelsmi nezina pilnīgi neko, jo ir uzaudzis bērnunamā. Tāpat kā viņa mīļotā meitene Sanna, kuru gan daba apveltījusi ar latvietei raksturīgu ārieni. Abus jaunos cilvēkus satuvina jūtas, vēlme dzīvot no jauna – citādi, taču tas prasa zināmu piepūli, pat centību. Viņu mīlestība vainagojas ar meitiņas Lias piedzimšanu, kura savu ārējo izskatu mantojusi no tēva. Tas, vismaz skolas gados, viņai sagādā pietiekami daudz pazemojumu. Liai Krauklei viņas ļoti tumšo matu un acu dēļ klasesbiedri veltī neglaimojošus epitetus, piemēram, "vārna", "čīčene", "džakene", "mellene" un citus. Taču kulminācijas moments, saistīts ar citu tautību nepieņemšanu, notiek brīdī, kad Lia satiekas ar cilvēku, kura krūtīs pukst viņas mammas Sannas – orgānu donores – sirds. "– Vai... vai... – Krūmiņa kungs mēģina runāt, un es redzu viņa seju saviebjamies riebumā, it kā viņš pēkšņi mutē būtu sajutis ko rūgtu, apēdis kaut ko pretīgu. – Vai man ir čigānietes sirds?" (158. lpp.) Lias spīta dēļ jautājums netiek atbildēts, rezultātā tas viņam neliks mieru visu atlikušo dzīvi. Tā vietā, lai izbaudītu uzdāvinātos dzīves gadus, kas bija iespējams, pateicoties nelaimes gadījumā mirušās Sannas sirds transplantācijai, Krūmiņu šaustīs domas par šī orgāna iepriekšējā īpašnieka tautību. Aizspriedumu dēļ.
Tāpat netrūkst stereotipu, pat aizspriedumu, kas saistīti ar bērnunamu audzēkņiem. Autore pieskaras arī šim tematam, mēģinot parādīt, ka ne visi ir mērāmi ar vienu olekti. Liela daļa šo iestāžu audzēkņu, sasniedzot pilngadību, ir spiesti sākt veidot dzīvi no pamatiem. Tas nozīmē ne tikai atteikšanos no viena otra vecā paraduma, bet arī apgūt daudz iemaņu un prasmju, kas ģimenēs augušiem bērniem iemācītas noteiktā vecumposmā, taču bērnunamu audzēkņiem ne. Bērnunama meitenei Sannai laimējas, viņa sastop sievieti, kura caur prieku, pat smiekliem šīs vienkāršās prasmes ierāda. Kaut vai pagatavot vienkāršu mājas ēdienu vai izravēt dārzu. "Ja nav priecīgi, es nepiedalos!" – skan Ritas tantes teiciens (56. lpp.). Tie ir vārdi, kas nomierina, palīdz, lai iniciācija, citiem vārdiem, jaunas dzīves sākums, noritētu nesāpīgāk. Jāpaiet laikam, līdz apkārtējie konstatē: "Mazais vārnulēns izaudzis par stipru vārnu." (105. lpp.)
Caur Ritas tantes tēlu autore neuzbāzīgā veidā mēģina pateikt vēl ko vairāk. Proti, lai arī netrūkst situāciju, ko cilvēks savā dzīvē droši vien nevar mainīt vai ietekmēt, jebkurā gadījumā ir iespējams rīkoties tā, lai vienīgā dzīve izveidotos pēc iespējas harmoniskāka, priecīgāka. Un izrādās, ka burvju nūjiņa nav vajadzīga! L. Vinogradova caur Ritas tēlu rāda pavisam vienkāršas darbības, piemēram, nevienam nav liegts mājas pagalmā audzēt rozes (vai jebkuras citas puķes), baudīt kafiju svaigā gaisā vai arī izvēlēties sev apģērbu košos toņos. Jebkas no minētā spēj uzlabot dzīves kvalitāti – kaut varbūt minimāli, bet spēj.
Garstāsta varones Sannas dzīvība agri un traģiski pārtrūkst, taču viņas jaunā jeb "pēcbērnunama" dzīve turpinās caur meitiņu Liu. Lia ir tā, kas, atgriežoties no darba ārzemēs, sakārto ne tikai pati savu, bet arī tēta Andreja dzīvi, dodot viņam impulsu vai varbūt pat drosmi beidzot satikties ar radiniekiem, uzdrošināties veidot ar viņiem attiecības. Puisis, kurš, zaudējot sievu, pazaudē arī daļu pats sevis, pēc gadiem tomēr uzdrošinās turpināt dzīvot.
Un recenzijas noslēgumā – nedaudz vārdu par daudzām sievietēm tik ļoti raksturīgu īpašību kā paciešanos jeb sāpju neizrādīšanu, pat to noliegšanu. Vienalga, smeldz dvēselē vai ķermenī. Kaut sakostiem zobiem, kad sāpēs gribas iekliegties, taču nē – nevar, tā nav pieņemts. Tev traki sāp, bet tu klusē. Vai arī šāda rīcība nav stereotipu vai pat aizspriedumu diktēta? Neparasti skan čigānietes Veronikas vērojums, ka latvietes pat dzemdībās klusējot, jo citādi, pēc viņu domām, nebūšot pieklājīgi. Arī šis novērojums ir pārdomu vērts.
