Miegs ir atslēgšanās labākais līdzeklis, tomēr pasaules trakomājā tas nav vis dūnu guba, bet izmircis, aļģains zvejas tīkls, caur kura acīm sprūk dienas atlūzas. 

Tu mal savu maļamo, puse ir murgs, puse jaunāko ziņu, puse neizdarīto darbu, puse bezspēcības pelnu, puse aizjoņojošās vasaras, puse fatalitātes uzmācības.

Latvijas informatīvā telpa uzskatīja par nebūtisku skandalozo ziņu, ka 51 Nobela prēmijas laureāts sacerējis (vai par labu honorāru vienkārši parakstījis?) vēstuli/aicinājumu par ieroču nolikšanu un vardarbības pārtraukšanu Gazā un Ukrainā. Parakstītāju vidū ir miera cīkstoņi, laureāti ekonomijā, ķīmijā, medicīnā, fizikā un literatūrā. Liekulībā lauriem vītajiem reti kura aktivitāte var līdzināties. Ja nu vienīgi ASV universitāšu studenti, bet tiem jau skaitās vēl nenobrieduši prāti. 

Nobelisti skaitās vērā ņemami ļaudis, lai cik politiski angažēta nereti bijusi viņu balvošana. 

Starp parakstītājiem ir austriešu rakstniece Elfrīda Jelineka un baltkrievu žurnāliste/rakstniece Svetlana Aleksijeviča, kura raksta krievu valodā. Vēstule bija publicēta "Novaja Gazeta", pārpublicēta "Le Monde". Runā, ka no prēmijas mājaslapas pazudusi dažu minūšu laikā. Kremlis ož pa gabalu? Tomēr paraksti ir. It kā jau zinu, kā top kolektīvās vēstules, vairākkārt esmu tālab nonākusi konflikta situācijās, taujājot pēc iniciatoriem, teksta tapinātājiem utt. Tomēr šo ļaužu atbildības sajūtai būtu jābūt vienādai ar šīs balvas nesēju reputāciju. Nu tā ir sagrauta ne tikai visai Nobela mašinērijai, bet arī vārda nozīmībai un atbildībai. Lai gan arī latviešu rakstnieki nereti vieglprātīgi svaidās ar saviem parakstiem, bet mūsu mazajā novadiņā tas nes vien lokālas un ātri piemirstamas sekas.