Aktuālā diskusija: Neliedziet bērniem grāmatu!

Bērniem domātās grāmatas raksta un izdod pieaugušie, domājot, vai tās bērnus izklaidēs, interesēs, vai būs viņiem svarīgas. Grāmatas lielākoties arī pērk pieaugušie, un nereti izvēlei tiek uzlikts vēl viens filtrs – vēlme bērnus pasargāt.

Kas ir tās smagās tēmas bērnu literatūrā, no kurām vecāki cenšas savus bērnus sargāt, un vai šai vēlmei ir racionāls pamats,"Ģimenes telts" un Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (LBJLP) rīkotā diskusijā festivālā "Lampa" tulkotāja un LBJLP valdes locekle SIGNE VIŠKA jautāja Grāmatizdevēju asociācijas prezidentei, izdevniecības "Jānis Roze" pārstāvei, tulkotājai RENĀTEI PUNKAI, grāmatu apskatniecei, bibliotekārei AIJAI BREMŠMITEI un tulkotājai JOLANTAI PĒTERSONEI.

Liktenīgās epizodes

S. Viška:– Sākot sarunu, vēlos saprast, kas tad ir tās smagās, sarežģītās, neērtās tēmas un kāda pieeja ir īstā, lai ar bērniem par tām runātu, varbūt varat uzreiz arī nosaukt kādu grāmatu piemērus, kas nāk prātā.

Renāte Punka.

Foto: No personiskā arhīva

R. Punka: – Pieaugt vispār ir sarežģīti, un grāmata, protams, ir viena no lieliskajām iespējām izdzīvot dzīves, kuras mēs realitātē negribētu izdzīvot. Cilvēki, kuri lasa grāmatas par šīm smagajām tēmām, iespējams, ir empātiskāki un vairāk domā gan par savu vietu, gan kopsakarībām pasaulē, un bērnu literatūrā šīs tēmas pilnīgi noteikti ir ļoti humāni, ļoti mākslinieciski augstvērtīgi jārisina. Labās grāmatās par tām ir runāts, kamēr vien bērnu literatūra pastāv, un tieši tās noteikti audzinājušas arī visus izcilos rakstniekus neskaitāmās paaudzēs. Pagājušajā gadā tulkojām Katrīnas Randalas eseju "Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad pats esi tik vecs un gudrs", viņa tur sniedz arī īsu bērnu literatūras pārskatu anglosakšu pasaulē, sākot no 18. gadsimta. Lielākā daļa no visām grāmatām ir tulkotas arī latviešu valodā, audzinājušas latviešu bērnus. Par smago, par skarbo rakstnieki nav vairījušies runāt un ir stāstījuši arī bērniem kopš aizlaikiem. Man šķiet, tas, ka Latvijā ir kaut kāda aizture pret konkrētām tēmām, nāk no laikiem, kad pie mums ļoti cenzēja, par ko drīkst rakstīt. Bet kā izdevēji mēs tiešām saskaramies ar to, ka epizode var izrādīties liktenīga, lai grāmatu, piemēram, neiekļautu Bērnu un jaunatnes žūrijas kolekcijā.

S. Viška: – Ir kādi piemēri?

R. Punka: – Jā, piemēram, pirms gadiem desmit bija ļoti spēcīgs jauniešu romāns par pirmo mīlestību "Pasaku stāstnieks", un diemžēl tur ir epizode, kurā notiek izvarošana. Romānu lasot, tā paslīd garām; godīgi sakot, kad man pēc vairākiem mēnešiem pastāstīja, ka tas ir bijis iemesls, kāpēc šo grāmatu uzskatīja par bērniem nepiemērotu, bija pagrūti atcerēties īsto vietu. Jā, tā tur bija, bet tas nebija izšķirošais vai pagrieziena punkts.

Vispār grāmatu izvēli, kas nonāk publiskajās bibliotēkās pieejamās kolekcijās – te es jau varu nodot mikrofonu Aijai, viņa to varēs komentēt daudz labāk –, reizēm diktē aktīvo negatīvo un bailīgo vecāku mazākums. Un tā ir sāpīga tēma, runājot par smagajām tēmām bērnu literatūrā.

S. Viška: – Jā, mēs vēl tiksim līdz tam, kā grāmatas nonāk pie lasītājiem. Aija, ko tu vari pateikt par tā dēvētajām smagajām tēmām?

A. Bremšmite: – Paldies par iespēju atkal runāt par bērnu literatūru! Manā skatā tas grūtums, smagums, kas ir bērnu literatūrā, ir ļoti atkarīgs no vecāku, pieaugušā, kas atrodas līdzās bērnam, iekšējās sapratnes, empātijas ass, visas iekšējās pasaules. Jo vairāk mēs kaut ko nesaprotam, jo vairāk mēs, paši pieaugušie, no kaut kā baidāmies, jo vairāk no tā baidāmies arī bērnu literatūrā. Un arī pretēji – jo mazāk mūs satrauc kādas tēmas, jo vieglāk mēs tās varam lasīt un pārlasīt kopā ar bērniem. Jā, grāmatas ir dažādas, un tēmas ir dažādas. Mana meita ir ļoti liela dinozauru fane, un, jūs zināt, tēma par dinozauriem nav izstāstāma bez nāves tēmas, jo viņi ir izmiruši. Līdz ar to mana sešgadīgā meita ļoti skaisti māk pastāstīt, ka dabā tā ir iekārtots, ka cilvēki un dzīvnieki mirst. Tādējādi par sevi un savu ģimeni varu teikt, ka nāves tēma nav tā, kas mūs biedē.

Jolanta Pētersone.

Foto: No personiskā arhīva

J. Pētersone: – Es domāju, smagās tēmas dalās tādās, kas ir smagas, bet pieder pie tā, ka dabā tā ir iekārtots, un tāpēc par tām nav tik grūti runāt – tās ir nāve, slimības, arī karš, par ko šobrīd runā arvien vairāk un vairāk. Protams, tā nav patīkama saruna vecākiem ar bērniem, bet tā ir vajadzīga un iespējama. Lielāka problēma ir tabu tēmas, kas saistītas ar fizisko un emocionālo vardarbību ģimenē, arī izvarošana, kas faktiski vienmēr saistās ar pieaugušo pāridarījumiem pret bērnu. Un, ja ģimenē notiek kaut kāda veida vardarbība, visbiežāk jau vecāki ar bērniem nerunās par to, kā ar to tikt galā. Īpaši tieši mazākiem bērniem labas grāmatas, kas nonāk bērnudārzos vai psihologu kabinetos, var iedot bērnam kaut kādus instrumentus, kā apstrādāt savas emocijas un pieredzes, un vispār saprast, kas ar viņu notiek.

Vecāks – tilts starp bērnu un grāmatām?

S. Viška: – Te ir arī jautājums, kā tad grāmata nonāk līdz šim bērnam. Viens ir, kā tu minēji, psihologa kabinetā, pie kura bērns aiziet. Bet nereti bērns netiek līdz psihologam. Un tad ir jautājums, vai tas ir vecāks, kas mēģina interesēties, kas notiek literatūrā, vai bibliotekārs, bet arī tad – vai bērns ies pie bibliotekāra un jautās: "Hei, man ģimenē ir tāda un tāda situācija, vai jums par to ir grāmata?"

A. Bremšmite: – Pirmais ir tas cilvēks, kurš bērnam ir vistuvākais, tātad – parasti vecāks ir tilts starp bērnu un grāmatām. Kas ir tās lielās bailes, no kā baidās pieaugušie? Viņi baidās, ka bērni uzzinās par nāvi, par vardarbību, visām šīm smagajām tēmām. Un kas pēc tam? Pēc tam, mēs domājam, bērns būs ļoti traumēts. Bet kas to bērnu dzīves laikā notraumēs, to mēs diemžēl nevaram paredzēt. Es vienmēr esmu teikusi – kad grāmata nonāk pie bērna, mēs taču to viņam nepasviežam kā kaulu, neatstājam viņu ar šo stāstu. Tā ir mūsu atbildība kā vecākiem, pieaugušajiem, draugiem, psihologiem – būt vidutājam, palīdzēt saprast, atbildēt uz jautājumiem, arī pavisam jocīgiem, kas, šķiet, nemaz neatbilst grāmatai.

S. Viška: – Renāte, tu domā līdzīgi, vai tev ir ko piebilst?

R. Punka: – Mēs ļoti labi zinām, ka tad, kad bērns ir pavisam mazs, līdz sešiem gadiem, grāmatu izvēli ietekmē gan vecāks, gan, protams, iesaistās arī pirmsskolas audzinātājs, jo, ja bērnus radina nest savas mīļās grāmatas uz grupiņu, ja viņiem tur atvēl laiku lasīšanai vai priekšā lasīšanai, vai runāšanai par grāmatu, tas atkarīgs no audzinātāja skatupunkta. Pēc tam, protams, ieslēdzas ļoti daudzi instrumenti. Es domāju, Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija (turpmāk tekstā – BJVŽ. – L.K.-Š.) ir nenovērtējama. Viņi ne tikai piedāvā gan ļoti prasmīgi atlasītu grāmatu kolekciju, kas ik gadu mainās. 20 gadu laikā, kopš BJVŽ pastāv, mūsu rīcībā jau ir vairāki simti izcilu grāmatu, ar kuru palīdzību dažādās vecuma grupās var iepazīties ar dažādām tēmām. Un tad, protams, nāk vecums, kad ir ārkārtīgi svarīgi tas, ko lasa draugi. Es domāju, pusaudžu vecumā ir ārkārtīgi svarīgi nenobīties un nepazaudēt saikni ar grāmatu, turpināt lasīt, tas ir mūsu vārīgais posms. Es domāju, pusaudžu vecumā ir ārkārtīgi svarīgi nenobīties un nepazaudēt saikni ar grāmatu, turpināt lasīt, tas ir mūsu vārīgais posms. Man šķiet svarīgi, lai šīs grāmatas ir tik spēcīgi uzrakstītas, ka tu izraudi, izsmejies un izdusmo lietas, kuras varbūt pats uz savas ādas labprāt neizjustu. Grāmatai un literatūrai ir milzīga, neaizstājama loma šajā procesā, labas pusaudžu un jauniešu grāmatas līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgas, un tās nedrīkst vairīties arī no tumšās dzīves puses.

J. Pētersone: – To klausoties, man ienāca prātā, cik pateicīga biju grāmatai "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Bija nomirusi mana vecāmamma, bērni, sevišķi meita, vēl bija pavisam mazi, es jutu, ka viņa baidās no tā, ka raudu, un es mēģinu neraudāt, bet nevaru. Tieši tad lasīju šo grāmatu un sāku ļoti raudāt. Meita saka: "Mamm, mamm, kas tev ir?" Un dēls, kurš trīs gadus vecāks, saka: "Bet, Emma, vai tu nesaproti, mamma domā par savu vecomammu, tāpēc. Tas ir tāpat kā grāmatā."

Pie iepriekšējās tēmas es vēl gribēju piebilst, ka nav jau tādu smago grāmatu un vieglo grāmatu, jo, piemēram, tik jautrā grāmatā kā "Vafeļu sirdis" taču arī nomirst vectante un ir ārkārtīgi bēdīgi. Bet bērns jau nav nevainīga, neko neredzoša būtne, kas neko nesaprot no tā, kas notiek apkārt. Viņš redz, dzird un saprot, jā, varbūt saprot mazāk, tāpēc mūsu uzdevums ir nevis pasargāt, bet palīdzēt saprast.

Uzliekot nepareizo kaseti

S. Viška: – Jā, tieši tā. Arī stāstot par Zandas Rubenes "Digitālo bērnību", izskanēja jautājums, par ko tad mēs bērniem nestāstām un ka bērnus nevajadzētu satraukt, jo pasaulē jau tāpat ir daudz sarežģījumu un ļaunuma, kāpēc vēl to visu grūst virsū ar grāmatām.

R. Punka: – Es drīzāk piekristu Zandai Rubenei un teiktu, ka mēs jau šobrīd esam ap bērnu salikuši tik lielu spilvenu kaudzi apkārt, ka viņš līdz tai īstajai dzīvei nemaz nenonāk. Un, ja domājam, ka viņš ir pasargāts savā istabā aiz aizvērtām durvīm – vai mēs zinām, ko viņš tur skatās? Internetā var atrast daudz skarbākas lietas un pārdzīvot daudz skarbākus šokus, ko tev neviens neizskaidro. Tas ir skarbāk, raupjāk, tiešāk, nekā to pasniedz laba literatūra. Mana pieredze – Jāņa Rozes grāmatas allaž ir bijušas šajā pašā jau vairākkārt pieminētajā BJVŽ kolekcijā, un es labi atceros gadu, kad kolekcijā bija Ērika Emanuela Šmita grāmata "Oskars un rozā dāma", kur desmitgadīgs puisītis ir slims ar vēzi un lēnām mirst, un tajā pašā gadā kolekcijā bija "Grega dienasgrāmata". Protams, "Grega dienasgrāmata" ieguva pirmo vietu, bet "Oskars un rozā dāma" bija šajā vecumposmā bijusi mīļākā grāmata gandrīz tūkstoš lasītājiem, kas, manuprāt, apliecina, ka mūsos ir pietiekami daudz izpratnes, empātijas un arī vēlēšanās klausīties labi izstāstītus stāstus par tā dēvētajām smagajām tēmām.

A. Bremšmite: – Jā, mēs bērnus ļoti saudzējam. Man ir personisks stāsts no manas skolotāja darba pieredzes. Manā audzināšanā bija piektā klase, un tad sestajā klasē mums pievienojās puika, viņš atšķīrās no pārējiem: viņam bija ļoti grūti regulēt savas emocijas, viņš varēja sākt kliegt, sist galvu pret solu. Vecāku sapulcē vecāki jautā: "Bet, skolotāj, kāpēc tieši mūsu bērniem, kāpēc tieši mūsu klasē šis puika ielikts?" Atbildēja cita mamma: "Kā, kāpēc? Tā ir pieredze, ko mūsu bērni gūst, mēs nepasargāsim viņus no dažādām dzīves pieredzēm, kas viņiem būs nākotnē." Tas bija izaicinoši, bet pamazām mēs panācām mieru klasē un mieru šajā puikā. Laba grāmata mūs bagātina un veido par labākiem cilvēkiem. Un, ja baidāmies no tā, kas mūsu bērnus traumēs, tad mēs nevaram to paredzēt. Man pašai ir divas traumas. Viena no grāmatām, viena – ne no grāmatām. Trauma numur viens, es biju ļoti mazā vecumā, kādu vakaru mēs ar vecākiem gribējām skatīties "Policijas akadēmiju". Vecāki uzlika nepareizo kaseti. Jūs varat iedomāties, kas bija šajā kasetē, ko viņi skatījās, kad bērni jau gulēja. Ka tas ir kaut kas, teiksim tā, slikts, kaut gan tas nav nekas slikts, es sapratu no savas mammas reakcijas, kura ievilka elpu un pateica: "Ak šausmas!" (Smejas.) Un otra trauma – kad man bija 15 gadu, es izlasīju grāmatu "Mēs, Zoo stacijas bērni". Tā bija ļoti biedējoša, ļoti traumatiska pieredze, un es neesmu savā mūžā pieskārusies narkotikām, nekad, nekad.

Es domāju, bērni, īpaši mazā vecumā, skatās vecāku, pieaugušo emocijas. Ja vecāki šausminās, pārdzīvo, kaunas par to, ko izlasa, bērniem rodas attiecīgi secinājumi.

J. Pētersone: – Te es gribu piebilst, ka ir arī tādas situācijas, kurās vecāki nespēj palikt mierīgi, piemēram, kad sākās pilna mēroga karš Ukrainā. Visi bija satraukti, un skaidrs, ka to nav vajadzīgs un nevar noslēpt no bērniem. Mēs varam pasargāt bērnus, nevis viņiem sakot: "Nē, nē, viss būs kārtībā, tas uz mums neattiecas, viss būs labi!", bet mazināt viņu bailes, par to runājot.

Man patīk, ka norvēģu valodā ir grāmatas, kuras vienkārši sauc par sarunu grāmatām. Tas nav žanrs, jebkura grāmata, kas vedina uz sarunu par kādu tēmu, var būt sarunu grāmata. Piemēram, gan portugāļu autoru grāmata "Karš", kas ir ļoti jauka un poētiska, gan ukraiņu autoru sarakstītā "Karš, kas pārvērta Rondo" ir ļoti spēcīgi, es atkal lietošu šo vārdu, instrumenti, kurus mēs varam iedot bērnam, lai viņš ar to palīdzību var tikt galā.

Grāmata kā empātijas rīks

S. Viška: – Ceru, ka grāmatniecība arvien vairāk ies šajā virzienā, nebaidīsies runāt par smagām tēmām, palīdzot izprast situāciju pasaulē. Bet ko darīt, ja grāmata tiešām patrāpījusies neīstā brīdī? Nesen izlasīju grāmatu, kas nominēta Vācijas Jaunatnes literatūras balvai uzziņu literatūras kategorijā, tās nosaukums ir "Redīsiņi no apakšas". Tā ir par nāvi, ar ilustrācijām, ļoti atraktīvā, jaukā veidā pastāstīts gan par to, kā apieties ar sērām, kur meklēt palīdzību, dažādām nāves paražām, kas pēc nāves notiek ar ķermeni, gan par dažādiem izplatītākajiem nāves iemesliem, un tā tālāk. Un ievadā rakstīts: "Ja tu jūti, ka šīs grāmatas kļūst par daudz, noliec to malā." Tāds kā brīdinājums, ka var būt pārāk smagi. Cik bieži realitātē tā ir, ka kādas grāmatas var būt par daudz, par smagu, tā varbūt pieiet soli par tuvu?

R. Punka: – Man laikam nebūs kāda konkrēta piemēra, ko nosaukt, drīzāk tas iezīmē mūsu pašreizējo tendenci grāmatniecībā, ka grāmata ir empātijas un pieredzēšanas rīks, kurš visdažādākajos veidos ļauj tev padomāt par kādas konkrētas tēmas aspektiem.

A. Bremšmite: – Mēs dzīvojam laikā, kad bērnu literatūra ir tik saudzīga – nāve vairs netiek izmantota kā biedēšanas elements. Ja runājam tieši par maziem bērniem, tādiem, kas vēl ir tuvu vecākiem, tad pieaugušais ir tā buferzona, kas izlasa to grāmatu vienatnē, varbūt paraud, padomā, kā viņi par šo tēmu jūtas, kā autors to ir atrisinājis, un tad izlemj – var lasīt kopā ar bērnu, var nelasīt, slēpt grāmatu. Lai gan man liekas, slēpt nav nozīmes, tāpat bērni uzzina, ja ne no grāmatas, tad, kā jūs, Renāte, teicāt, vēlāk internetā.

J. Pētersone: – Ir tāda norvēģu autore Grū Dāle. Viņa raksta bilžu grāmatas – viņas vīrs un tagad jau arī meita ir ilustratori. Bet viņas pirmā izglītība ir psiholoģe. Un viņa apzināti meklē ļoti, ļoti smagas tēmas, tādas, ko es sauktu par tabu tēmām, par kurām nav vienkārši un reizēm ir neiespējami runāt. Viņa arī stāsta, kā meklē veidus, kā par to runāt, lai netraumētu bērnus, kas pirms tam ir vēl vairāk traumēti. Piemēram, viņai ir grāmata par incestu. Tēls, ko viņa izdomāja varmākam, bija astoņkājis – viņš lien iekšā istabā, ar vienu taustekli jau slēdz ciet durvis, ar otru taustekli ver ciet aizkaru, tas ir tāds kā noslēpums. Viņa arī stāstīja, ka lasījusi šo grāmatu kādā sākumskolā un pēc lasījuma pie viņas pienācis zēns: "Bet vai tu esi bijusi mūsu mājā?" Viņa teica: "Vienīgais, ko es varēju pateikt – tev par to kādam ir jāpastāsta." Un, ja nebūtu šīs grāmatas, tas būtu grūtāk. Viņa raksta tā, lai tā nav plakana, plakātiska grāmata – lūk, mēs tagad par šo tēmu runājam! –, bet lai tā ir arī laba literatūra.

S. Viška: – Paldies, ka minēji tieši šo piemēru, jo tas, ka grāmata uzrakstīta par svarīgu tēmu, automātiski nenozīmē, ka tā ir laba grāmata, sevišķi jaunākajai auditorijai. Noslēdzot diskusiju, gribētu pajautāt – kādas tēmas mums vēl būtu nepieciešamas bērnu literatūrā, par kurām runāts par maz vai arī vajadzētu runāt detalizētāk?

R. Punka: – Pēdējā laikā diezgan bieži pastkastītē iekrīt piedāvājums: "Šī ir LGBTQ tēma" vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja tas ir vienīgais, ar ko ārzemju kolēģi cenšas pievērst uzmanību konkrētajam tekstam – nu, piedodiet, tas nebūs tas āķis, kas man liks pieņemt lēmumu. Mēs skaidri zinām pamatojumu katrai grāmatai "Ģimenes telts" grāmatplauktā – kāpēc tieši šī tika iztulkota, kāpēc tieši šis manuskripts tika izvēlēts, un tā mēs arī turpināsim. Protams, ir autori, kuri mēdz un prot šīs tēmas fantastiski aprakstīt, bet es domāju, ka visvērtīgākās ir tās grāmatas, kurās ir pa drusciņai no visa.

A. Bremšmite: – Man ļoti patīk sajūta, kad es atveru grāmatu, izlasu un saprotu: hei, es nezināju, ka man šo grāmatu vajadzēja, priecājos, ka izdevēji ir atraduši kaut ko man nezināmu. Tas ir tas skaistākais – mēs nenojaušam, ka ir tēma, kas mums vajadzīga, bet, kad tāda grāmata pie mums atnāk, tad ir piepildīta un priecīga sirds. No latviešu autoriem gribētos vairāk drosmes runāt par šķietami izaicinošiem tematiem – domāju, mēs kā sabiedrība tikai augtu, ja mums būtu vairāk šādas, arī pašmāju literatūras.