Bērniem domātās grāmatas raksta un izdod pieaugušie, domājot, vai tās bērnus izklaidēs, interesēs, vai būs viņiem svarīgas. Grāmatas lielākoties arī pērk pieaugušie, un nereti izvēlei tiek uzlikts vēl viens filtrs – vēlme bērnus pasargāt.
Kas ir tās smagās tēmas bērnu literatūrā, no kurām vecāki cenšas savus bērnus sargāt, un vai šai vēlmei ir racionāls pamats,"Ģimenes telts" un Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (LBJLP) rīkotā diskusijā festivālā "Lampa" tulkotāja un LBJLP valdes locekle SIGNE VIŠKA jautāja Grāmatizdevēju asociācijas prezidentei, izdevniecības "Jānis Roze" pārstāvei, tulkotājai RENĀTEI PUNKAI, grāmatu apskatniecei, bibliotekārei AIJAI BREMŠMITEI un tulkotājai JOLANTAI PĒTERSONEI.
Liktenīgās epizodes
S. Viška:– Sākot sarunu, vēlos saprast, kas tad ir tās smagās, sarežģītās, neērtās tēmas un kāda pieeja ir īstā, lai ar bērniem par tām runātu, varbūt varat uzreiz arī nosaukt kādu grāmatu piemērus, kas nāk prātā.
R. Punka: – Pieaugt vispār ir sarežģīti, un grāmata, protams, ir viena no lieliskajām iespējām izdzīvot dzīves, kuras mēs realitātē negribētu izdzīvot. Cilvēki, kuri lasa grāmatas par šīm smagajām tēmām, iespējams, ir empātiskāki un vairāk domā gan par savu vietu, gan kopsakarībām pasaulē, un bērnu literatūrā šīs tēmas pilnīgi noteikti ir ļoti humāni, ļoti mākslinieciski augstvērtīgi jārisina. Labās grāmatās par tām ir runāts, kamēr vien bērnu literatūra pastāv, un tieši tās noteikti audzinājušas arī visus izcilos rakstniekus neskaitāmās paaudzēs. Pagājušajā gadā tulkojām Katrīnas Randalas eseju "Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad pats esi tik vecs un gudrs", viņa tur sniedz arī īsu bērnu literatūras pārskatu anglosakšu pasaulē, sākot no 18. gadsimta. Lielākā daļa no visām grāmatām ir tulkotas arī latviešu valodā, audzinājušas latviešu bērnus. Par smago, par skarbo rakstnieki nav vairījušies runāt un ir stāstījuši arī bērniem kopš aizlaikiem. Man šķiet, tas, ka Latvijā ir kaut kāda aizture pret konkrētām tēmām, nāk no laikiem, kad pie mums ļoti cenzēja, par ko drīkst rakstīt. Bet kā izdevēji mēs tiešām saskaramies ar to, ka epizode var izrādīties liktenīga, lai grāmatu, piemēram, neiekļautu Bērnu un jaunatnes žūrijas kolekcijā.
S. Viška: – Ir kādi piemēri?
R. Punka: – Jā, piemēram, pirms gadiem desmit bija ļoti spēcīgs jauniešu romāns par pirmo mīlestību "Pasaku stāstnieks", un diemžēl tur ir epizode, kurā notiek izvarošana. Romānu lasot, tā paslīd garām; godīgi sakot, kad man pēc vairākiem mēnešiem pastāstīja, ka tas ir bijis iemesls, kāpēc šo grāmatu uzskatīja par bērniem nepiemērotu, bija pagrūti atcerēties īsto vietu. Jā, tā tur bija, bet tas nebija izšķirošais vai pagrieziena punkts.
Vispār grāmatu izvēli, kas nonāk publiskajās bibliotēkās pieejamās kolekcijās – te es jau varu nodot mikrofonu Aijai, viņa to varēs komentēt daudz labāk –, reizēm diktē aktīvo negatīvo un bailīgo vecāku mazākums. Un tā ir sāpīga tēma, runājot par smagajām tēmām bērnu literatūrā.
S. Viška: – Jā, mēs vēl tiksim līdz tam, kā grāmatas nonāk pie lasītājiem. Aija, ko tu vari pateikt par tā dēvētajām smagajām tēmām?
A. Bremšmite: – Paldies par iespēju atkal runāt par bērnu literatūru! Manā skatā tas grūtums, smagums, kas ir bērnu literatūrā, ir ļoti atkarīgs no vecāku, pieaugušā, kas atrodas līdzās bērnam, iekšējās sapratnes, empātijas ass, visas iekšējās pasaules. Jo vairāk mēs kaut ko nesaprotam, jo vairāk mēs, paši pieaugušie, no kaut kā baidāmies, jo vairāk no tā baidāmies arī bērnu literatūrā. Un arī pretēji – jo mazāk mūs satrauc kādas tēmas, jo vieglāk mēs tās varam lasīt un pārlasīt kopā ar bērniem. Jā, grāmatas ir dažādas, un tēmas ir dažādas. Mana meita ir ļoti liela dinozauru fane, un, jūs zināt, tēma par dinozauriem nav izstāstāma bez nāves tēmas, jo viņi ir izmiruši. Līdz ar to mana sešgadīgā meita ļoti skaisti māk pastāstīt, ka dabā tā ir iekārtots, ka cilvēki un dzīvnieki mirst. Tādējādi par sevi un savu ģimeni varu teikt, ka nāves tēma nav tā, kas mūs biedē.