"Pasargāt bērnu ar grāmatu". Saruna ar ukraiņu rakstnieci Halinu Vdovičenko

Šodien pieminam 1949. gada 25. marta deportāciju, kad padomju okupācijas vara no mūsu valsts uz Krievijas ziemeļu apgabaliem izsūtīja 42 149 Latvijas iedzīvotājus. Starp viņiem teju 30 procenti bija bērni līdz 16 gadu vecumam.

Līdz 2024. gada februārim no Ukrainas uz Krieviju pratināti, aizturēti un piespiedu kārtā deportēti ir līdz pat pusotram miljonam Ukrainas pilsoņu, starp tiem arī ap 20 tūkstoši bērnu, kuru vecākiem vai aizbildņiem piekrišana nav prasīta. Krievija to sauc par evakuāciju.

22. martā, lūdzot pastāstīt par pēdējā laika notikumiem un noskaņojumu Ukrainā, "Latvijas Avīzei" bija iespēja uzrunāt ukraiņu rakstnieci Halinu Vdovičenko, arī Latvijā iemīļoto bērnu grāmatu "36 un 6 kaķi" ,"36 un 6 kaķi detektīvi" un "Kaķu namiņš" (izdevniecība "Latvijas Mediji") autori.

Ko jūs tagad rakstāt? Par ko pēdējā laikā domājat?

H. Vdovičenko: Ne pārāk sen sapratu, ka 

man tagad visinteresantāk ir lasīt. Ne jau beletristiku, ne izdomātus stāstus, bet "non fiction". Patiesus stāstus, kuros ukraiņu autori, profesionāļi un no literatūras tāli cilvēki raksta par to, kas ar katru no mums noticis pēc 2022. gada 24. februāra. 

Stāstus par to, kur katrs no mums bijis, ko darījis, ko jutis, ko sastapis, kā mainījies... Vai palicis savās mājās vai bijis spiests doties prom no tām, un kādēļ... Kā mainījusies mūsu dzīve šajos nu jau vairāk nekā divos gados.

Un, kad sapratu, ka mani kā lasītāju tas interesē visvairāk, radās ideja – tāds kā piedāvājums sev pašai: tad nu pastāsti par savu pieredzi. Tā nepavisam nav varonīga, tomēr tajā ir tas, ar ko vērts dalīties. Jo dzīve turpinās, kaut arī visiem tā pašos pamatos kļuvusi citāda. Un sāku rakstīt tekstu, kas šobrīd notur manu uzmanību, tādēļ arī varbūt būs interesants vēl kādam – jo pirmajai lasītājai, man, tas šķiet interesants. Tas būs "road-story" par dzīvi Ukrainā un Vācijā, jo es pēdējos divarpus gadus kopš apprecējos, dzīvoju divās valstīs. Vienlīdz šeit un tur. Būtībā – visu laiku ceļā. Runāju ar cilvēkiem gan šeit, gan tur. Tiekos ar mazajiem lasītājiem Ukrainā un ukraiņu bērniem Vācijā, uz kurieni vecāki tos aizveduši tālāk no briesmām. 

Šajā laikā katram ukrainim, lai viņš būtu, kur būdams, ir unikāla pieredze, un to vajag fiksēt, par to pastāstīt. Īpaši, ja stāstījums ir pirmajā personā.

Lasīju jūsu ierakstus "Facebook", un vienā no tiem grāmatas virsraksts tulkots nevis kā "36+6 kaķi", bet "36+6 suņi". Vai kādreiz esat domājusi arī par tādu grāmatu?

Es patiešām esmu uzrakstījusi grāmatu ar šādu nosaukumu – "36 un 6 suņi". Tā nupat iznākusi Ukrainā, "Vecā Lauvas" apgādā ("Видавництво Старого Лева"). Pēc četrām grāmatām "36 un 6 kaķu" sērijā un "Kaķu namiņa" man gribējās pastāstīt stāstu par četriem mājas suņiem, kas nomaldījušies lielpilsētā. Tā labi zināmajā sērijā ir jauna grāmata, kopējais metiens jau pārsniedzis 250 000 eksemplāru. Līdzās jaunajiem varoņiem tajā ir arī jau labi pazīstamie personāži.

Redzēju fotogrāfijas, kā, tiekoties ar lasītājiem, jums apkārt ir bērni. Vai Ļvivā ir daudz bērnu? Vai viņiem patīk lasīt?

Bērnu ir daudz. Ļvivā tagad dzīvo ģimenes no citiem apgabaliem, cilvēki centušies aizvest bērnus iespējami tālu no apšaudēm un briesmām. Tiesa, patiesībā jau Ukrainā drošu vietu nav... Man Ļvivā šobrīd ik dienu ir divas trīs tikšanās ar bērniem bibliotēkās, skolās, grāmatnīcās... Vakarnakt bija trauksme, krievija (mazais burts, respektējot H. Vdovičenko izvēli. – Red.) atkal apšaudīja Ukrainu ar raķetēm un šahediem (droniem). No rīta bērni ieradās skolā miegaini, neizgulējušies. Mums bija tikšanās bibliotēkā, taču nerunājām par apšaudēm un karu. Spriedām par to, kādas rakstura īpašības var noderēt četriem mājas suņiem, kad nākas izdzīvot uz ielas. Kur atrast ēdamo un naktsmītni. Kam lūgt palīdzību un kā vienam otru atbalstīt. Kā atkauties no agresīviem suņiem, kas dzīvo neapbūvētajā laukumā. Lasījām fragmentus no grāmatas "36 un 6 suņi" – smējāmies smieklīgajās vietās un runājām nopietni tad, kad smiekli nenāca. Bet šonakt atkal bija ilga raķešu apšaude: krievu raķetes trāpīja Dņipras HES aizsprostā, sadedzināja agro trolejbusu, nodarīja daudz ļaunuma dažādos Ukrainas novados, arī Ļvivas apgabalā... Ir nogalināti cilvēki. 

Ik reizi, kad dzirdu ziņas, vissāpīgāk reaģēju uz vēstīm par bērniem, par mūsu neglābjamajiem zaudējumiem, par to, ka mūsu bērniem nākas pārciest pieredzi, kuras viņiem nekad nedrīkstētu būt, ja nebūtu kara.

Kā šobrīd jūtas ukraiņu bērni, kā viņi iztur šo laiku? Ko var izlasīt viņu acīs?

Tas ļoti atkarīgs no tā, kā bērniem līdzās turas pieaugušie. Tādēļ ir tik svarīgi saglabāt līdzsvaru un atgriezties ierastajā dzīvē uzreiz pēc tam, kad sirēnas apklusušas. Taču tas ir grūti. Naktī, kad bija apšaude, Zaporižjā zem drupām aizgāja bojā astoņus gadus veca meitene un viņas tētis. Vecmāmiņa stāvēja drupās un kameras priekšā raudāja: "Te ir mans bērns un mazmeita. Es ar rokām viņus raku un neatradu." Pēc tādām ziņām nav sirdsmiera. Jūties kā salauzta. Es no rīta esmu miegaina, pat kafija nelīdz, bet zvana no bibliotēkām: "Vai jūs pulksten 11 būsit? Vai varbūt atceļam tikšanos?" Es jautāju: "Bet bērni?" – "Bērni atnāks! Skolotāja jau zvanīja!" Tad kādi var būt varianti – mēs pulcēsimies bibliotēkā, lai tur vai kas. Un, kad bijām satikušies, mēs daudz kustējāmies, arī šodien pēc tādas nakts – lasījām grāmatu un rādījām, kā dejo kaķi, kāds ir katra īpašais stils – steps, breiks, balets, "salauztā rotaļlieta"... Mēs smējāmies, mūs glāba smiekli un kustības. Tāda rīta vingrošana ar dejām. Pēc tam no miegainības vairs nebija ne miņas.

Šajā bibliotēkā dzīvo runcis Šerloks, viņam patīk, ja viņu glauda. Bērniem to vien vajag! Viņiem ļoti vajadzīgas taktilās sajūtas, gandrīz visiem. 

Vajadzīga samīļošanās. Visās šajās dienās es bibliotēkās dzirdēju: "Drīkst, es jūs samīļošu?" Pēc pirmā drosminieka jau kājās cēlās citi un darīja tāpat – un tad jau mēs stāvam apkampušies, izveidojuši sargājošu vienotības lodi, un nespējam šķirties. Bērni alkst būt pasargāti un siltumā. Viņi apkampjas, piespiežas mums klāt, runā tādus vārdus, kādus mēs, pieaugušie, dažkārt nespējam izrunāt – par mīlestību.

Halina Vdovičenko.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kādas grāmatas ukraiņu bērniem vajag kara laikā? Kādas grāmatas jūs (un citi ukraiņu rakstnieki) radāt, lai palīdzētu nebaidīties no bombardēšanas un aviācijas uzlidojumiem?

Katrs rakstnieks, kas raksta bērniem, tagad meklē savu jauno intonāciju. Tas ir tik svarīgi – palīdzēt bērniem, paskaidrot vai novērst uzmanību, izklaidēt... Pasargāt bērnu ar grāmatu. Arī viņi paši neapzināti cenšas to darīt. 

Šodien bibliotēkā tikšanās laikā viens puisītis atvēra grāmatu un apsedza ar to galvu, it kā paslēpās mājiņā zem jumtiņa. Sēdēja tā un klausījās, paslēpies zem grāmatas. Mani satrieca šis žests, tik īpašs, tik uzticīgs. 

Diemžēl grāmatas neglābj mūsu bērnus no šāviņiem. No šāviņiem var glābt tikai šāviņi, kuru Ukrainai tik ļoti trūkst…

Pirmajos pilna mēroga iebrukuma mēnešos es uzrakstīju pasakas, veselu sēriju, kuru ilustratore – viņa ir no Mariupoles – Anastasija Ponomarjova sauc par terapeitisku. Tie ir stāsti, kas tagad saprotami katram ukraiņu bērnam. Tie ir par svarīgo, tomēr, ceru, rada gaišu sajūtu, piepilda ar siltumu, dod cerību.

Pēc tam uzrakstīju grāmatu "Tauriņi pārvēršas", to ilustrēja Sofija Runova. Šī grāmata ir par pārmaiņām, kas ar mums notiek, par zaudējumiem, ar kuriem būs jādzīvo, par kuriem jārunā ar bērniem, atrodot īstos vārdus... Taču reizē tā ir grāmata par dzīves skaistumu, par pasargāšanu, par to, cik ļoti vajadzīgs maigums un mīlestība.

Esam dzirdējuši par daudziem ukraiņiem, kam izdevies aizbēgt no krievijas un atgriezties Ukrainā vai nokļūt rietumvalstīs. Vai pazīstat kādu, kam nācies palikt krievijā? Vai ar viņiem ir kāda saziņa? Vai viņi zvana, sūta vēstules? Un vai viņi vispār ir dzīvi?

Es sazinos tikai ar vienu cilvēku, kurš domā tāpat kā es un notiekošo vērtē tāpat kā es, taču ir spiests tur palikt, jo nevar no turienes izkļūt. 

Ar vairākiem cilvēkiem, kas nokļuvuši okupētajās teritorijās, nav sakaru, un es nezinu, kā viņiem ir.

Vakar krievu raķete Harkivā trāpīja tipogrāfijas ēkā. Tas ir ļoti skumji, jo esmu dzirdējusi, kā ukraiņiem patīk lasīt, viņi lasot bumbu patvertnēs…

Manas grāmatas tika iespiestas pat tagad – kara laikā – tieši Harkivā vienā no tipogrāfijām, kad tā nemitīgi tika apšaudīta. Arī tas ir par dzīvi kara laikā. Cilvēki turpina strādāt neizturamos apstākļos un rada grāmatas, filmas, ielu mākslu pilsētas drupās, cep maizi, māca bērnus skolās, vada trolejbusus... Es redzēju uguns iznīcināto grāmatu fotogrāfijas: jau rīt šīm grāmatām bija jānokļūst grāmatnīcu plauktos, bet tagad to apdegušās lapas šķirsta vējš. Bet galvenais – tipogrāfijā aizgāja bojā cilvēki, tā ziņoja izdevējs.

Ukraiņi zina, ka rīt jebkurš var kļūt par mērķi, taču cenšas dzīvot, viņi neatliek dzīvi uz pēckara laiku. Un lasa arī patvertnēs. Daudzi tā dara. Jūs pajautājāt – un uzreiz atcerējos, kā mūsu jauniņā varoņa – Kramatorskas zēna Stepana Čubenko (ukraiņu futbolists, dzimis 1997. gadā, nogalināts 2014. gadā. – Red.) – mamma trauksmju laikā saviem skolēniem lasījusi priekšā "36 un 6 kaķus". Es to nemūžam neaizmirsīšu.

Ko jūs pašu pirmo darīsiet pēc Uzvaras?

Mūsos visos atlaidīsies vaļā iekšējā atspere, un paši sevi pārsteigsim ar reakciju uz ilgi gaidīto Uzvaru. Tā pilnīgi noteikti būs. Mūsdienu pasaule nav pašnāvniece. 

Tagad, domājot par nākamo Uzvaru, es jūtu acīs riešamies asaras. Atliksim savas reakcijas uz vēlāku laiku, tagad vienkārši darīsim visu, lai tā būtu pēc iespējas ātrāk. Un pēc tās darīšu to pašu, ko tagad – strādāšu, mīlēšu, apskaušu, palīdzēšu, atbalstīšu... Rakstīšu grāmatas, tikšos ar lasītājiem, vispirmām kārtām – ar mazajiem.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.