7.7 °C
Savu piecdesmit ha lielo īpašumu, kas atrodas pašā leišmalē, Agnis Graudulis apsaimnieko ar izlases cirtēm. Viņš mežu vērtē ne tikai kubikmetros, bet sajūtās, ko sniedz daba. Agņa dzīves ziņa – laime nav izmērāma naudā, bet sajūtās. Viņš arī atzīst: turīgs ir tas cilvēks, kuram nav kredīta un kurš ir sava laika pārvaldnieks.
Savu mantoto meža īpašumu Vadakstes pagastā Agnis apsaimnieko ar izlases cirtēm un nelielu, bet regulāru iejaukšanos, savā vaļā gluži neatstājot. Ir arī gabaliņi, kurus meža īpašnieks atstāj pilnīgi neskartus, gluži kā Moricsalā, bet pāris hektāru ap vasaras māju – Rūķmuižu – iežogoti, jo iestādīts augļu dārzs. Tas bijis dārgs pasākums.
"Jā, citi pērk dārgas mašīnas, es tērējos žogam meža vidū. Mēs visi domājam, ka mežsaimniecība ir ļoti racionāla – kvadrātmetri, kubikmetri, hektāri, pieaugums. Taču mēs neesam pilnībā racionālas būtnes, mums ir rotas, skaistas mājas, zīmolu apģērbi. Visa būtība slēpjas sajūtās, arī tad, ja par tām nerunājam," stāsta Agnis Graudulis. Viņš atzīst, ka vairums mazo meža īpašnieku strādā pēc tādas pašas programmas kā lielā meža industrija, kurai ir tūkstošiem hektāru meža un kur cērtams mežs visu laiku ir apritē. Taču mazais meža īpašnieks visu kailcirtē var nocirst tikai reizi dzīvē.
Agnis: "Savā mežā es sāku ar kailcirtēm, bet tad vienā brīdī sapratu, ka tas nevar būt mazā meža īpašnieka saimniekošanas modelis."
Meža īpašnieks – gaismas menedžeris
Lūk, vēl dažas būtiskas meža īpašnieka atziņas: "Kāds cilvēks ir turīgs? Tāds, kuram nav ne feisbuka, ne modernas mašīnas un arī kredīta nav, bet viņš ir sava laika pārvaldnieks.
Ir jāsaprot, kas kokam vajadzīgs, lai tas izaugtu liels. Dabu regulēt nav iespējams, var tikai nedaudz piekoriģēt tajā virzienā, kādā ir izdevīgi.
Mežsaimnieks ir sava veida gaismas menedžeris, jo koki pamatā konkurē par gaismu." Sekojot klimata pārmaiņām, Agnis sastādījis riekstkokus. Stādus audzējis pats. Viņš uzsver, ka tas ir ne tikai ekonomisks, bet arī sajūtām bagāts process – sekot visam no sēklas ievākšanas līdz kociņam. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar sajust ne feisbukā, ne kur citur virtuālajā pasaulē. Rūķmuižā iestādīts arī ēdamais kastanis. Baltalksnis tam kalpo kā aizsegs pret salnām. Arī pīlādži. Zviedrijā, kopjot mežu, pīlādži esot jāatstāj, lai izplatās, jo meža zvēriem pīlādži garšojot vairāk nekā eglītes. Arī duglāzijas leišmalē jūtas labi.
Jādomā par kvalitatīvu zāģbaļķi
Iespēju iepazīties ar citu ekonomisko modeli, atšķirīgu cilvēku redzējumu, Agnis īstenojis, strādājot Zviedrijā. Latvijā visi ļoti fokusējas uz cenu, kas nosaka pakalpojuma sniedzēja izvēli, bet Zviedrijā cena nav noteicošā, galvenā ir kvalitāte un ilgtspēja. Tur pasūtītājs ņem vērā, ka lētam pakalpojuma sniedzējam jāseko līdzi, paveiktais jālabo, kas izmaksas stipri vien palielina.
Agnis atceras, ka pirmie gadi Zviedrijā bijuši grūti, bet, kad jau iegūta reputācija un labas atsauksmes, tad darba vairs neesot trūcis. Agnis: "Mēs gan kopām, gan zāģējām mežu ar motorzāģi. Zāģējām lielus kokus, kurus harvesters nevar nozāģēt. Tas nav viegls, taču ir labi apmaksāts darbs, kur vajag ne tikai spēku, bet arī zināšanas."
Vēl viena atšķirība starp Zviedriju un Latviju esot tā, ka pie mums uzņēmējiem uzraksta instrukciju, kas ir jādara, bet, kāds tam visam mērķis, par to ne vārda. Zviedrijā skaidri un gaiši pasaka, kāds mērķis ir jāsasniedz, bet, kādā veidā to izdarīt, tas ir paša uzņēmēja ziņā. Nav jāpilda instrukciju kalni, taču jāspēj pamatot, kā tu savu mērķi sasniegsi. A. Graudulis: "Šobrīd vairāk strādāju savā mežā. Ir daudz mazo darbiņu, mazās kopšanas, piezāģēšanas. Mazajam meža īpašniekam, lai izdzīvotu, jāskatās, kurš koks varētu augt, kuram veicināt augšanu. Jāfokusējas uz kvalitatīvu sortimentu – zāģbaļķi, taras kluci. Malka, papīrmalka un enerģijas koksne ļoti bieži knapi nosedz izmaksas, dodot minimālu peļņu. Mežsaimniecība, kuras pamatā ir izlases cirtes, prasa lielāku laika ieguldījumu plānošanā. Bet, salīdzinot ar kailcirtēm, neatsverama vērtība ir pieauguša meža sajūtai."
Zviedrijā sausajās vasarās kopš 2018. gada mizgrauzis ir ļoti savairojies un daudzi meža īpašnieki domā, ka uz egli vairs nevar paļauties. Agnis Graudulis uzskata, ka egle jāaudzē mistrojumā ar lapu kokiem. Tā risks tiek samazināts. Mizgrauzis vairāk metas egļu audzēs, kur tās ir kā pamatsuga. Ja egles aug izkliedēti, tad visas nenoposta. Esot taisnība, ka agrāk mizgraužu ligzdas bijušas mazākas, bet tagad tās izplešas lielās platībās, un vecās egles šajā sakarā esot bumba ar laika degli. Tās ir viegli ievainojamas gan vējam, gan sausumam, gan pārliecīgam mitrumam. Egļu audzēm blakus nav labi cirst kailcirti. Agnis Graudulis saka: "Mans īpašums ir tā meža skola, kurā es varu atļauties darīt to, ko es gribu, kļūdīties un reāli saprast, kas darbojas, kas ne. Es varu novērot, cik darba jāiegulda un kāds sanāk rezultāts."
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
