Kristaps Klauss: Stratēģijas nereti nav paredzētas reāliem cilvēkiem


Aizvadītais gads bijis izaicinājumu pilns. Bet izaicinājumi savukārt sniedz vērtīgas mācībstundas, kas liek nonākt pie svarīgām atziņām un praktiskiem lēmumiem, kas būtu jāpieņem, lai veiksmīgāk virzītos uz priekšu. "Agro Tops" pērn uzklausījis arī daudz dažādu interesantu un vērā ņemamu viedokļu, kurus, šķiet, būtu vērts atgādināt. Lai ir vēl kāds avots, no kura smelties atziņas.

Kristaps Klauss, 
Latvijas kokrūpniecības federācijas viceprezidents


Man bijusi iespēja piedalīties dažādu stratēģisko plānu tapšanā, tostarp nacionālās attīstības plāna. Un šajos procesos jāakcentē divas lielas nelaimes. 

Pirmā – tajos piedalās dažādu ekspertu un visādi citādi gudru cilvēku loks, kuri faktiski cīnās par to, lai stratēģiskajā dokumentā dabūtu iekšā rindkopas, kas paģērētu, ko un kā jādara citiem, lai labi būtu šiem lēmējiem. Nevis – kas būtu jādara viņiem pašiem, lai labi būtu arī visiem citiem. 

Otrā – lielākoties saceram stratēģijas cilvēkiem, kādi paši nemaz neesam. Nereāliem cilvēkiem jeb kaut kādai ideālai nācijai. Ir tomēr jāsaprot, kas un kādi esam un ko spējam vai nespējam izdarīt. Nevar automātiski pieņemt, ka, piemēram, visi skolēni būs apzinīgi, čakli un zinātkāri un, balstoties uz šo pieņēmumu, veidot skolu attīstības stratēģiju. Mūsu skolēniem nav ne vainas, taču viņi ir tādi, kādi ir, nevis tādi, kādus tos vēlas redzēt stratēģijas veidotāji. Neviena stratēģija cilvēku nepārveidos. Tāpēc stratēģija jāveido reāliem cilvēkiem un reālām iespējām.


Esam jau gadu gadiem pieraduši dzīvot nekvalitatīvu likumdošanas aktu pasaulē. Un acīmredzot tas ir zināmā mērā attīstījis mūsu domāšanu un izdzīvošanas spējas. 

Bet tas, protams, ir ļoti nepareizi, jo esam izkopuši tiesisko nihilismu. Bet ko lai dara, ja tiek pieņemti tiesību akti, kas nav izpildāmi? 


Zeme nav jāiztirgo citiem


Mēs varam saražot daudz dažādu produktu, bet nevar saražot vairāk zemes. Cik mums tās ir, tik ir. Tāpēc visiem zemes īpašniekiem es ieteiktu to neiztirgot, bet paturēt sev. Jā, mežā saražotās koksnes vai tīrumā izaudzētās labības īpašniekiem ir jāmainās, bet zemes īpašniekiem gan nevajadzētu. Nav jau noslēpums, ka daļa mūsu meža zemju pieder arī ārvalstniekiem, taču šī daļa nav liela – vien kādi padsmit procenti. Un pēc ekonomiskās loģikas tas nav nedz kas slikts, nedz bīstams. Bet no tāda nacionālpatriota viedokļa – man tas nepatīk.


Pievienotajai vērtībai mēdzam piešķirt emocionālu nozīmi


Man pašreizējā izpratne par pievienoto vērtību brīžiem uzdzen šermuļus. Piemēram, kam ir lielāka pievienotā vērtība – vecmāmiņas adītam cimdu pārim, ko, teiksim, par 20 eiro var iegādāties amatnieku tirdziņā, vai par 5 eiro lielveikalā nopērkamiem rūpnieciski ražotiem cimdiem? Noteikti uzreiz gribas teikt, ka vecmāmiņas cimdiem, vai ne? Jo tas taču ir roku darbs! Bet parēķināsim. Pieņemsim, ka vecmāmiņa cimdu pāri var noadīt divās dienās, tātad maksimālā summa, ko viņa, čakli strādājot, var mēnesī nopelnīt, ir 100–150 eiro, jo jāatskaita nost arī izdevumi – par dziju, adāmadatām, nokļūšanu līdz tirdziņam un atpakaļ, tirgus vietas nomu, iespējams, pati vecmāmiņa netirgo, tad jāalgo pārdevējs u. c. Savukārt tie, kuri cimdus ražo kādā uzņēmumā, un to pārdevēji lielveikalā saņem vismaz minimālo mēneša algu, kas šobrīd ir septiņreiz lielāka nekā vecmāmiņas nopelnītā. Turklāt vecmāmiņas gadījumā ir runa par vienu pašnodarbināto, kura, iespējams, nemaksā arī nekādus nodokļus, bet otrajā gadījumā runa ir par daudziem nodarbinātajiem un nomaksātiem nodokļiem. 


Ko ar to gribu teikt? Tikai to, ka mēs šai pievienotajai vērtībai dažkārt piešķiram vairāk emocionālu, nevis ekonomisku nozīmi. Lai gan pievienotā vērtība ir tieši ekonomisks termins, kas sevī iekļauj četras vienkāršas komponentes – algu, ar to saistītos nodokļus, peļņu un amortizāciju. 

Un paradoksāli, bet fakts – jo dziļāka produkta pārstrāde tiek veikta, jo nereti minētās komponentes kļūst mazākas.