Jautājums paliek, vai esi gatavs iet tālāk.

Rakstīt par to, ka nomirt ir droši, ceru, ka ir lieki. Tiem, kas ir ceļojuši pa iepriekšējām dzīvēm, tiem, kas atceras kaut vienu savu nāvi, lieki būtu teikt, ka nāve nav beigas. Tieši otrādi – nāve rada atvieglojumu, mieru un pabeigtības sajūtu – kā beidzot skolu. Viss – vairāk nevajadzēs ņemties ar eksāmeniem, mājasdarbiem, vairāk nebūs stresa un pienākumu, nebūs kārtības, kas jāievēro. Beidzot ir brīvība! Īsta brīvība! Viegluma sajūta! 

Bet sāksim visu pa soļiem. Sāksim ar to, ka nāve ir ļoti plašs jēdziens. Šīs dzīves kontekstā viskardinālākajā formā – jā, tā ir dvēseles atdalīšanās no ķermeņa. Konkrētais cilvēks ir beidzies, konkrētais ķermenis tiek norakts vai sadedzināts. Un apkārtējiem tās ir beigas. Bet tādas mazas nāvītes mēs piedzīvojam bieži, regulāri, pat katru dienu.

Apstāšanās punkts

Nāve ir punkts laikā, kurā kaut kas apstājas. Apstājas draudzība, mīlestība, karjera, kāda dzīvība. Un nākamais mirklis jau ir baltā lapā. Nāve var būt dramatiski smaga vai absolūti pašsaprotama. Viss ir atkarīgs no tā, cik esam tai gatavi.

Nāvi vienmēr jūt, jau krietni pirms tā atnāk. Pirmā priekšnojauta vienmēr ievieš bailes. Mēs esam tā radīti, mēs pieķeramies, pat kļūstam atkarīgi no cilvēkiem, lietām un vietām, tāpēc šī beigu priekšnojauta ievieš tik ārprātīgas bailes. Mēs gribam, lai viss turpinās, gribam saglabāt to, kas ir, bet tā nenotiek. Nākamajā brīdī mēs nonākam noliegumā, mēs šo priekšnojautu ignorējam, mēs izvairāmies par to pat domāt, pieļaut kaut ko tādu. Bet laiks iet un nenovēršami tuvina šim nāves brīdim. Mēs varam ģenerēt cerības, caur kurām sevi mānām, bet tas neko nemaina.