6. novembris vēsturē un senās avīzēs. Latvieši un humors

Pirms 90 gadiem "Jaunākās Ziņas" informēja, ka klausītāju pilnajā Rīgas Latviešu biedrības lielajā zālē ar priekšlasījumu "Humors kā ierocis cīņās ar dzīves grūtībām" uzstājies publicists, pedagogs un LU profesors Aleksandrs Dauge (1868–1937). Viņš norādījis: "Gaišs humors ir varens spēks dzīves cīņā.

Kā savas istabas ik dienas mēs vēdinām un slaukām tajās putekļus, tā ar priecīgu prātu vēdināsim savas dvēseles kambarus un, ar humora slotu aizslaukot visa negatīvā gružus, savedīsim savu dzīvi kārtībā." Dauge humora un satīras laukā līdz tam nebija īpaši pamanīts, bet ar minēto lekciju uzstājās vairākkārt. Piemēram, 16. novembrī viņa priekšlasījumu jau varēja noklausīties Jelgavas Latviešu biedrībā. Turklāt lekcijās izskanējušo popularizēja avīzēs. Dauge uzsvēra, cik svarīgi dzīvē saglabāt optimismu: "Mazās, nejēdzīgās ikdienas rūpes, maznozīmīgās ikdienas nepatikšanas bieži padara cilvēkus saskābušus, saīgušus, padara tos par apgrūtinājumiem citiem." Tās "drupinot" dzīvi, un humors pret tām esot vislabākās zāles: "Ja cilvēkam trūkst humora un viņš tad tikai sirgst un vaid par savu it kā grūto likteni, tad tur vairs nekādas citas receptes nevar palīdzēt." "Humors ir gara un dvēseles noskaņojums, zināma stāvokļa ieņemšana pret dzīvi, lietu un parādību vērtēšana. Humors ir kaut kas garīgs, kas piemīt vienīgi inteliģentiem ļaudīm, tādiem, kas pacēlušies augstākā pakāpē un tad no turienes vēro un vērtē dzīvi. Humors ir iekšēja pārākuma izjūta par dzīves niecīgām parādībām," pamācīja Dauge. Iespējams, to noteica starptautiskās situācijas pasliktināšanās Eiropā, taču nezināmu iemeslu dēļ kopš 1936. gada bija jūtams, ka valstī sāk pastiprināti runāt par humoru un tā nozīmi dzīvesprieka uzturēšanā. Rīgas radiofonā lasa lekcijas "Humors latviešu dzejā" vai "Satīra un humors latviešu tautas dziesmās" un tamlīdzīgi. Jokus un humoru pieprasa no teātra un literātiem, bet publicists un žurnāla "Atpūta" redaktors Ernests Arnis (1888–1943), kurš pats agrāk bija rakstījis satīriskus stāstiņus, atzina, ka "ar humoru mums gan nekad īsti spoži nav veicies". Kā izcilāko latviešu humora klasiķi tolaik nosauc Rūdolfu Blaumani (1863–1908). Pirmais latviešu humora un satīras žurnāls "Vārdotājs" sāka iznākt 1906. gadā, tomēr tam, tāpat kā pārējiem jau starpkaru Latvijā iznākušajiem tematiskajiem izdevumiem, bija visai īss mūžs. Mudinājumi uz visu vairāk raudzīties caur jokiem 1936. gadā skanēja īpatnēji, ja ņem vērā, ka pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma politiskā satīra bija aizliegta un humors varēja būt vien tīri sadzīvisks.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"LATVIS", 1926. GADA 6. NOVEMBRĪ Arī mākslas veicinātāji. Jelgavā dažus mēnešus atpakaļ nodibinājās Latviešu ekrāna un skatuves darbinieku biedrības nodaļa. Gribēdami uz ātru roku un par lētu naudu tikt par slavenām kinozvaigznēm, biedrībā iestājušās personas bez kādām aktieru dāvanām, jo slavas augstumu sasniegšanu visiem apsolījis kāds Slavins, kas skaitās kā režisors. Š. g. 30. oktobrī bija nolikts izrīkojums sasniegtās mākslas rādīšanai. Liels bija pārsteigums, ka nākamie aktieri neko vairāk nevarēja parādīt kā kādu kabaka jeb atklāta nama skatu, kur jāredz bija tādas lietas, ka kārtīgam cilvēkam jātaisa acis ciet. Jāvēlas būtu gan, ka šie mākslinieki uz priekšu vairs ar savu "mākslu" atklātībā neuzstātos.