Pēdējais boļševiku ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs pie varas nāca skarbajos juku un kardinālo pārmaiņu laikos, tāpēc kļuva par gluži reālu dažādu uzbrukumu, tostarp arī atentātu, mērķi. Vistuvāk bojāejai viņš esot bijis Oktobra svētku svinību laikā 1990. gadā, kad izšautās lodes aizsvilpa pāri viņa galvai. Jau drīz noskaidrojās, ka šāvis nevis kāds pārliecināts disidents, vēl saglabājies baltgvardu pēctecis vai ārvalstu specdienestu algots slepkava, bet gan parasts padomju proletārietis, kurš darbojies pilnībā viens, iepriekš ļoti rūpīgi izstrādājot plānu, kā Gorbačovu sodīt “par visām ļaundarībām”...

Ļoti gribēja ārzemju magnetofonu

1990. gada 7. novembrī, kad PSRS dzīvoja savus pēdējos mirkļus un šī milzīgā valsts jau faktiski plīsa pa visām šuvēm, Maskavas Sarkanajā laukumā notika kārtējā pompozā demonstrācija, kas bija veltīta Oktobra revolūcijas 73. gadadienai. Kā jau ierasts katru gadu, ar transparentiem un plakātiem apbruņoti padomju tautas pārstāvji soļoja garām Mauzolejam, no kura akmenī kaltās tribīnes viņus svinīgi sveica padomju augstākā vadība. Tur kā valsts galva stāvēja arī Gorbačovs, kurš jau bija kļuvis arī par pirmo PSRS prezidentu.

Pulksten 11.09 atskanēja divi labi saklausāmi plīkšķi, kas zinātājiem acumirklī izklausījās kā šāvieni. Nekur nebija redzami ne upuri, ne kaut kādas notikušā sekas, tomēr drošības pēc acumirklī pārtrauca tālrādes tiešo translāciju, ēterā sāka skanēt bezpersoniska klasiskā mūzika. Kas īsti bija noticis?