3. novembris vēsturē un senās avīzēs. Diena pirms Ungārijas revolūcijas apspiešanas

Pirms 70 gadiem, 3. novembrī, PSRS armija vēlu vakarā pabeidza Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas ielenkšanu, lai nākamās dienas, 4. novembra, agrā rītā ar brutālu militāru spēku sāktu apspiest pret PSRS diktātu vērsto antikomunistisko sacelšanos, kas vēsturē pazīstama kā 1956. gada Ungārijas revolūcija.

Gadiem krātais naids un neapmierinātība ar Maskavas uzspiesto politisko sistēmu un vietējiem komunistiskās sistēmas un represīvā aparāta uzturētājiem, īpaši pret PSRS VDK analogu Ungārijas Valsts drošības pārvaldi (AVH), dusmas par valsts ekonomisko lejupslīdi, uzspiesto izolēšanu no Rietumiem un politisko brīvību liegšanu bija izlauzusies ielās 23. oktobrī vispirms kā studentu sacelšanās. AVH mēģinājumi likvidēt dumpi, atklājot uguni pret demonstrantiem un saucot palīgā padomju tankus, radikalizēja un paātrināja notikumus. Oktobra beigās promaskaviskais režīms, kas asociējās ar staļinistu Matjašu Rākošī un represijām, bija gāzts visā valstī. Par valsts vadītāju, premjeru, izvēlēja reformkomunistu Imri Naģu – vienīgo no gāztās elites, kam antikomunistiski noskaņotie ungāri uzticējās. 1. novembrī Naģa valdība pasludināja, ka Ungārija turpmāk būs neitrāla un izstājas no PSRS vadītās Austrumeiropas militārās savienības – Varšavas pakta; tika atbrīvoti aptuveni astoņi tūkstoši politieslodzīto, atjaunotas partijas un sāktas sarunas par PSRS armijas izvešanu. Maskava liekulīgi apgalvoja, ka militāras intervences nebūs, taču Ņikitas Hruščova vadītajā PSRS lēmums jau bija pieņemts. To dedzīgi atbalstīja arī prokremliskie Polijas, Rumānijas, Čehoslovākijas, Bulgārijas līderi, pat attiecībās ar Maskavu visai patstāvīgais Dienvidslāvijas premjerministrs Josips Brozs Tito. Šajā nometnē valdīja pamatotas bažas, ka, piekāpjoties ungāru revolucionāriem, PSRS un komunistu vara sabruks visā Austrumeiropā.

Triecienuzbrukumā Budapeštai ar tanku, artilērijas un aviācijas atbalstu 4. novembra rītā devās sešdesmit tūkstošu vīru lielu padomju armijas grupējums. Ungārijas armijas nostāja bija nekonsekventa, un pretī iebrucējiem stājās 10–15 tūkstoši antikomunistisko kaujinieku. Ielu kaujas turpinājās līdz 11. novembrim. Sacelšanās apspiešana prasīja aptuveni 2500 ungāru dzīvību un 20 tūkstoši tika ievainoti. Padomju pusē krita ap 700 karavīru un 1450 tika ievainoti.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem "JAUNĀKĀS ZIŅAS", 1926. GADA 3. NOVEMBRĪ

Ar ko nodarbojas studenti. Atsauksmes par studentu centību un darba sekmēm nav visai atzinīgas. Rodas iespaids, ka latvju studentos censoņa gars mazinājies salīdzinājumā ar pirmskara gadiem. Šāds uzskats tomēr nepamatots un var rasties tiem, kas nepazīst mūsu studentu materiālos apstākļus. Nav jāaizmirst, ka tikai viena trešdaļa no visiem studējošiem pilnīgi materiāli nodrošināti. Pārējie bez sava tiešā pienākuma universitātē ir spiesti strādāt visdažādākos darbus. Apmēram viena trešdaļa ir tie laimīgie, kuri atraduši pastāvīgu nodarbošanos Rīgā, strādājot valsts, komunālās un privātās iestādēs. Ap 1000 strādā provincē, gan kā skolotāji, ierēdņi, gan kā darbinieki privātos uzņēmumos. Liela daļa (ap 1000) studentu ir pilnīgi demokratizējušies un piemērojušies laika garam, viņi strādā katru darbu. Ir studenti rīdzinieki, kuri vasarā strādā par kalpiem uz laukiem un iekrājuši lielāku naudu. Studenti vairs nekautrējas strādāt fiziskus darbus un maz vairs tagad ir tādu, kas to uzskata "par nelaimi".