5. novembris vēsturē un senās avīzēs. Tramvaja ēras sākums Daugavpilī

Pirms 80 gadiem pulksten 14 Daugavpilī svinīgi atklāja pirmo tramvaja līniju, kuras būve tika uzsākta tā paša gada jūnija vidū un pabeigta straujā tempā – 123 dienās, lai paspētu uz Padomju Savienības galvenajiem svētkiem 7. novembrī, kad atzīmēja 1917. gada "Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas" gadadienu.

Termiņā varēja iekļauties tādēļ, ka būvdarbos, kā mēdz sacīt, "brīvprātīgi piespiedu kārtā" iesaistīja vai ikvienu pilsētas iedzīvotāju, sākot no skolēniem un mājsaimniecēm un beidzot ar strādniekiem un iestāžu darbiniekiem, kam bija jādodas tramvaja "talkā" vakaros pēc darba. Ik dienas sliežu ceļa veidošanā bez samaksas nodarbināja 700–800 daugavpiliešus, bet kopējo šajā projektā iesaistīto cilvēku skaitu tā tapšanas gaitā lēš ap 37 tūkstošiem. Pateicoties viņu pūliņiem, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (LK(b)P CK) otrais sekretārs, no Maskavas pārraudzīt vietējos komunistus atsūtītais Ivans Ļebedevs šajā dienā varēja pārgriezt tramvaja līnijas atklāšanas lentīti. Ceļā 5,7 km garajā maršrutā, kas savienoja dzelzceļa staciju un tagadējās Vienības, 18. novembra un Liepājas ielu, devās pieci motorvagoni un tikpat daudz piekabju. Dienā pārvadājot aptuveni 4500 pasažieru, galvenais uzdevums bija nogādāt uz darbu un atpakaļ mājās rūpnīcu un dzelzceļa strādniekus. Tramvajus atveda no Rīgas, pirms kara ražotus, taču kapitāli saremontētus. Rīgas tramvajnieki veica Daugavpils kolēģu apmācīšanu un palīdzēja tehniskās bāzes iekārtošanā. Jāpiebilst, ka rīdzinieki tajā laikā paši cīnījās ar sabiedriskā transporta atjaunošanas problēmām, tomēr pavēles no augšas bija jāpilda. Kuram ienāca prātā, ka karā izpostīto Daugavpili tieši tramvajam jāpalīdz pārvērst "modernā sociālistiskās rūpniecības pilsētā un kultūras centrā", ziņas ir dažādas. Ideja, ka tramvaja līnijai centrs jāsavieno ar nomalēm pēc citu Krievijas impērijas lielpilsētu piemēra, Daugavpilī cirkulēja kopš 19. gadsimta beigām. Jautājumu cilāja starpkaru Latvijā, taču līdz realizācijai netika. "Cīņa" 1945. gada decembra vidū rakstīja, ka tramvaja satiksmes projektu Daugavpilī ierosinājušas Daugavpils pilsētas organizācijas, kas vērsušās Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisariātā. Trasi Rīgas inženieri nosprauda 1945. gada beigās. Tramvaju paredzēja 1945. gadā Latvijas PSR Tautas komisāru padomē apstiprinātais Daugavpils rekonstrukcijas projekts, kas pilsētā ieplānoja pamatīgus būvdarbus, arī pieminekļa Staļinam uzsliešanu, rēķinoties, ka pilsētas iedzīvotāju skaits pārdesmit gados sasniegšot 130 tūkstošus (2025. gadā aptuveni 78 tūkstoši). Mūsdienās pilsētā ir pieci tramvaja maršruti 26 km garumā.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem "BRĪVĀ TĒVIJA", 1926. GADA 5. NOVEMBRĪ

Kuldīga. Iekšlietu ministrija bija griezusies pie Kuldīgas pilsētas domes ar priekšlikumu likvidēt atklāto namu, bet pilsētas dome, kurā absolūts vairākums ir "darba tautas pārstāvjiem", beidzamā sēdē nolēmusi atklāto namu nelikvidēt, jo esot ļoti derīgs. Ja dome nebūs spiesta nākt pie cita slēdziena, tad Kuldīgā pastāvēs vienīgais atklātais nams Latvijā, jo citur, pat ostas pilsētās, tie jau sen likvidēti.