Vēl joprojām pietiekami spēcīgas pozīcijas ir viedoklim, ka lielākoties par izciliem zinātniekiem, mūziķiem vai sportistiem kļūst tie, kuri jau kopš mazotnes uzrādījuši atbilstošas spējas. Šā iemesla dēļ vecāki mēdz ļoti vērīgi un cerīgi novērot savu pēcnācēju agrīnajās nosliecēs, lai tādējādi maksimāli agri atklātu konkrēto talantu. Taču kāda nesen pabeigta pētījuma autori secinājuši, ka šāda rīcība ir aplama. Izrādās, pārliecinoši lielākais vairākums to cilvēku, kuri patlaban nosaka pasaules zinātnes, mākslas un sporta toni, savā bērnībā absolūti ne ar ko īpašu nav izcēlušies. Pat vēl vairāk – intensīva “dresēšana” jau kopš mazotnes drīzāk traucē nekā palīdz sasniegt visaugstākās virsotnes turpmākajā dzīvē.

Konkrētu brīnumbērnu tapināšanas “veiksmes recepte”, kuru apliecinājušas neskaitāmas grāmatas un citi avoti, bijusi savā ziņā ļoti vienkārša – iespējami agrāka konkrētā talanta atklāšana un tūkstošiem vingrināšanās stundu tā attīstīšanai un noslīpēšanai. Zināms, ka Mocarts sācis komponēt jau piecu gadu vecumā, savukārt leģendārais golfa spēlētājs nūju “pareizi” paņēmis rokā agrāk nekā dakšiņu. Un tamlīdzīgi. Neskaitāmi tādi stāsti noformējuši faktiski atsevišķu “talantu atlases” kultūru: virkne vecāku, kuri vēlas, lai viņu atvases baudītu “gaišu un laimīgu nākotni”, jau kopš mazotnes tās ved uz stundām ilgām nodarbībām, baidoties palaist garām īsto momentu.