Alēns jebkurā gadījumā ir spilgta parādība, ikona, vēl joprojām dzīva leģenda.

Saistībā ar pagājušā gadsimta otrās puses kinokaislībām var atcerēties virkni tādu vārdu, kuru ārējā pievilcība un suģestija lielākoties palikusi praktiski nepārspēta līdz pat mūsu dienām. Arī neskatoties uz to, ka šajā laikā piedzimusi, uzaugusi un, spoži sadegot, tostarp arī jau devusies viņā saulē virkne vērā ņemamu citu šā virziena “simbolu”. Un šo seno varoņu saimē ir arī savi īpašie izcilnieki. Viens no tādiem katrā ziņā ir savdabīgais franču aktieris Alēns Delons.

Mēreni apcerīgs vispārfilozofisks ievads

Lai cik arī spēcīgās pozīcijās būtu šodienas visu iespējamo “Stambulas konvenciju” maskēto apakšpunktu un brutālā feminisma uzvaras gājiena aizstāvji, tomēr joprojām nevar noliegt faktu, ka jautājumā par vīriešiem sieviešu domu gaita tā arī palikusi ne ar ko saprātīgu neizskaidrojama noslēpuma veidolā. Un tur laikam pat ar nekaunīgām politiskām aktivitātēm un ideoloģisku teroru neko nevarēs ne mainīt, ne pat ierobežot. Un visdrīzāk tas arī ne mazākā mērā nav nepieciešams.

Katrai paaudzei ir savi pielūdzamie elki, pat nevaldāmas iekāres objekti, kurus puslīdz tolerantā veidā mēdz bikli dēvēt arī par seksa simboliem. Un tā tas ir saistībā gan ar sievietēm, gan vīriešiem. Jo sevišķi tas attiecināms uz kinoaktieriem. Patlaban pakāpeniski aizejošās paaudzes uznāciena rītausmā daudzviet vēl bija cieņā mēreni primitīvs dabiskais ārējais pievilcīgums, un, ja tas bija iemiesojies tādā būtnē, kura spēj uzrādīt arī pieņemamu aktiermeistarību, iespēja, ka šī būtne faktiski acumirklī kļūs par gigantiski lielas cilvēces daļas neviltotas miesiskās iekāres objektu, bija pilnībā garantēta. To lieliski saprata un joprojām turpina saprast sekmīgākie kino producenti un režisori, jo tikai tas tik dāsni pilda viņu maciņus ne tikai ar miljonu simtiem, bet tagad jau arī miljardiem.