Uzradās virkne medicīnas šarlatānu, kuri aizgūtnēm centās visus pārliecināt par tomātu sevišķajām ārstnieciskajām īpašībām.

Ir viena tāda ēdiena piedeva, bez kuras mūsdienu ēdienkarte ir praktiski grūti iedomājama. Un tā ir tā dēvētā sarkanā jeb tomātu mērce, jeb kečups, ar kuru ļaudis visā pasaulē mēdz dāsni bagātināt savu ēdienu, pievienojot to gan dažādiem gaļas izstrādājumiem, gan makaroniem un visu iespējamo paveidu sviestmaizēm, kā arī pat putrām un tamlīdzīgi. 

Laikam nav jābrīnās par to, ka jau vairākus gadu desmitus 5. jūnijā daudzviet pasaulē kečups “svin savus profesionālos svētkus". Katrā ziņā interesants ir arī tā tapšanas stāsts.

Ge-cups jeb “zivju sālījums”

Daudziem varētu šķist, ka kečups ir kārtējais amerikāņu izgudrojums, jo tieši ASV tas allaž bijis vislielākajā cieņā un praktiski visos iespējamos tā pielietošanas veidos, taču pašos pamatos tas tā īsti tomēr nav. Kā jau daudz kas cits, ko savulaik it kā sev piesavinājušies un tad tālāk attīstījuši rietumnieki, arī šī mērce kā tāda pirms daudziem gadsimtiem idejiski radusies Senajā Ķīnā. Turklāt šajā gadījumā savdabība ir tāda, ka vispirms tā vienkārši bija mērce, savukārt tieši par tomātu mērci tā kļuva tikai vēlāk. Tas tā ir tāpēc, ka pirms divām ar pusi tūkstošgadēm Āzijā vispār tomātu nemaz nebija, tāpēc visu iespējamo veidu ēdienu piedevas pagatavoja no citām konkrētajā vidē pieejamām sastāvdaļām.