Ja kāds sabarojis mājas mīluli ar ķiplokus saturošiem cilvēku kārumiem un pamani, ka dzīvnieks kļūst apātiskāks vai citādi slikti jūtas, nevajag gaidīt, bet gan iespējami drīz zvanīt vetārstam.

Abi ir īsteni stiprinieki, neatņemama daļa no mūsu tradicionālās virtuves un lieliski palīgi cīņā ar dažādām kaitēm. Ja ēdējiem tīk – var droši likt abus kopā un kādu aptrakušu čili arī vēl piemest klāt. Bet visbiežāk tos tomēr ēd atsevišķi. 

Rudenī, protams, primāri lietojam saknes. Bet pavasarī un vasarā atceramies arī par mārrutku un ķiploku lapām, mārrutku ziediem, ķiploku ziedkātiem. Abus stipriniekus arī ziemai var sagatavot neskaitāmos veidos – saldēt, kaltēt, skābēt vai marinēt, gatavot garšaugu sāli, burciņsagataves.

Abiem ir ļoti bagātīgs bioķīmiskais sastāvs un plašs iedarbības spektrs. Abi asi, tomēr raksturā atšķirīgi, tāpēc arī tautas medicīnā pārsvarā tos lieto katru savā situācijā. Mārrutks kā tāds kārtīgs lauku “mužiks” bez ceremonijām dara, kas jādara, kad darāmais iestājies. Mārrutks neauklēsies, kaut caur asarām, bet dos vajadzīgo “spērienu”, lai sirdzējs saņemtos. Ķiploks drīzāk ir kareivis sargs, kas modri uzmana teritoriju un novērš katru ielaušanās mēģinājumu. Stāv sardzē par karaļvalsts labklājību. Ķiploks dos drosmi nošķirt savu no sveša, novilkt savas robežas un neļaut citiem tās pārkāpt, tāpat arī drosmi cīnīties ar slimībām un citām nedienām.