Lielākā vai mazākā mērā daudzas zivis izrāda lielu piesardzību, es pat teiktu, bailes no makšķernieka, aizdomīgām ēnām, ēsmām, no resnām makšķerauklām, no trokšņa, kas rodas no laivas vai krasta, no ūdenī iekritušiem svešiem priekšmetiem. Dažkārt šo momentu dēļ nomaskēts makšķernieks ir panākumu atslēga un noteicošais faktors.
Šajā materiālā es centīšos izteikt dažādus apsvērumus par zivju bailīgumu un maskēšanās veidiem, iespējams, mums izdosies noķert pat visbailīgākās zivis.
Par īpaši bailīgām zivīm var uzskatīt meža vimbas, sapalus, foreles, karpas un arī brekšus. Savukārt pie daļēji bailīgām zivīm var pieskaitīt karūsas, raudas, ālantus, pličus un līņus. Par nekaunīgām un bezbailīgām zivīm varam uzskatīt līdakas, samus, ruduļus, asarus un ķīšus.
Protams, šis saraksts ir visai nosacīts. Ir brīži, kad zivis ir ļoti aktīvas un pastiprināti meklē, un interesējas par barību, šādos brīžos vairākums zivju var pilnībā zaudēt savu piesardzību. Un pilnīgi pretēji, kad zivis ir pasīvas, tās kļūst ļoti uzmanīgas, pat asari un līdakas. Liela ietekme zivju bailīgumam ir dziļumam makšķerēšanas vietā, ūdens krāsai, apkārtējās floras klātesamībai, kā arī ūdensaugiem, niedrēm, vilkvālēm un citām dabiskām paslēptuvēm. Makšķerniekus maskē arī vējš, kas rada ņirboņu ūdens virspusē. Protams, es domāju, ka, copējot seklumā, zivis redz makšķernieku stipri labāk nekā tās zivis, kas mīt dziļākās vietās. Caurspīdīgā jeb tīrā ūdenī pat pašas drosmīgākās un bezbailīgākās zivis, redzot makšķerniekus vai kādus aizdomīgus elementus, kļūs piesardzīgas.
Šeit ir kāds nerakstīts likums, kuru vajadzētu ievērot: apģērbam vēlams būt pieskaņotam apkārtējai videi. Lieliski noder dažādu veidu kamuflāžas, attiecīgi vasaras, rudens vai ziemas krāsā. Apģērbs nedrīkst būt košs. Atminos, kā pirms gadiem 40 rakstīja latviešu dižmakšķernieks Ruduļu Juris: “Spilgts un košs apģērbs ir stopsignāls zivīm.”
Pārvietoties pa krastu nepieciešams uzmanīgi un, galvenais, klusi. Soļu troksnis, pie ūdenskrātuves tiešā tuvumā augošo krūmu un koku laušana noteikti atbaidīs pie krasta mītošās zivis.
Ja nemakšķerējat viens, bet kādā patīkamā draugu kompānijā, centieties sarunāties pēc iespējas klusāk. Ja makšķerējat uzmanīgās zivis – raudas vai karūsas –, ieteicams atrasties vienam no otra tālāk, lai nerastos vēlme sarunāties, bet tas nenozīmē, ka tagad drīkstat sabļaustīties. Ja ir nepieciešams sarunāties, tad pēc iespējas klusāk.
Ja krastā aug niedres, krūmi, koki vai augsta zāle, ieteicams paslēpties aiz tiem, bet metienus jācenšas veikt tālāk par šiem šķēršļiem.