15.1 °C
Skrīverietis Mārtiņš Salmiņš sociālajos tīklos bieži dalās ar samu fotogrāfijām. Kā viņam izdodas noķert uzmanīgo un spēcīgo Daugavas dzelmes saimnieku, kuram pa spēkam ir nogremdēt pat nelielu laiviņu un, kā vēsta nostāsti, nav problēmu dzelmē ievilkt pat visai prāvu medījumu?
Mārtiņš atklāj, ka kopš bērnības viņam patīk makšķerēt tieši plēsīgās zivis. Šī cope Mārtiņam šķiet daudz interesantāka un dinamiskāka.
Pirmie sami aiziet gar degunu…
“2016. gadā veikalā Artemida nopirku laivu un aizbraucu pīļu medībās. Tad arī nolēmu, ka laiva jāaprīko arī copei, un iebūvēju tajā eholoti. Kopā ar draugu braucām pa Daugavu un redzējām, kā citi makšķernieki kvoko, lai pievilinātu samus.
Iegādājos pašu lētāko. Izmēģinājām, taču nekas prātīgs nesanāca – ir jāiemācās ar kvoku uzsist pa ūdeni tā, lai radītu nepieciešamo skaņu. Novērojām, kā divi citi copmaņi kvoko. Neko nenoķēruši, viņi aizbrauca, un mēs nostājāmies viņu vietā. Pēkšņi eholotē ievēroju līniju, kas mums tuvojās no dzelmes. Tas bija sams, kas tūlīt sakampa mana drauga makšķeres ēsmu! Aukla neizturēja un plīsa. Pirmais sams mums aizgāja gar degunu! Pēc desmit minūtēm kāds sakampa arī manas makšķeres ēsmu! Manai makšķerei bija pārāk stingri pievilkta bremze. Kāts liecās arvien tuvāk ūdenim, tad atbalstījās pret laivas malu, kas sāka iegrimt! Es neko nevarēju izdarīt! Palaidu makšķeri brīvāk, lai atsvabinātu bremzi, un sams tajā brīdī atkabinājās. Tad vēl nezināju, ka samam ir cieta mute un tas kārtīgi jāpiecērt,” atceras Mārtiņš.
“Āķim ir jābūt ļoti asam, tāpēc es izvēlos Japānā ražotos augstas kvalitātes āķus. Es izmantoju trijžuburu āķus. Ir mazāk iespēju, ka āķis būs sagriezies tā, ka piecirtiena mirklī neieķersies zivī.”
Uz āķa Mārtiņš parasti liek naktstārpus – lielas sliekas, ko lasīt nākas naktī kabatas lukturīša gaismā. Jārīkojas ļoti klusu un veikli. Mazākais zemes satricinājums soļu dēļ, un tārps vienā mirklī pazudīs alā.
Svins un tērauds jāpaslēpj!
“Man pagāja trīs gadi, kamēr sapratu, kas samam patīk un kas to var nobiedēt vai darīt uzmanīgu. Samam nepatīk metāls! Tāpēc uz āķa brīvās daļas, ko nenosedz naktstārpi, uzmaucu gumijas caurulīti. Arī svinu labāk izvēlēties tādu, kas iestrādāts polimēru apvalkā.
Sams piepeld un ēsmu aptausta ar ūsām. Tajās ir viņa garšas kārpiņas. Noskaidro, kas un kā, un tikai pēc tam tver ēsmu mutē. Agrāk bija tā, ka sami piepeld, bet neņem, un nevarēju saprast, kāpēc. Sāku interesēties un uzzināju. Un tad tikai sākās – 11 kilogrami, trīspadsmit. Lielāks par 13 kilogramiem gan nav bijis, lai gan eholotē esmu redzējis arī ap divus metrus garus samus – gan pie Kokneses pilsdrupām, gan pie Liepkalnu maiznīcas. Lielus samus eholotē esmu redzējis arī lejpus Pļaviņu HES. Divus bieži vien var redzēt dzelmē pie Putnukalna, bet jau nākamajā dienā pie Otrā pasaules kara laikā uzspridzinātā tilta, vēl nākamajā dienā devušies Pļaviņu HES virzienā. Es nesaprotu viņu kustību. Iespējams, tie seko balto zivju bariem.
