Tiek uzturēta ideja par Latviju kā divkopienu valsti

TVNET portālā publicētais Artjoma Ļipina raksts "Ačgārnā reforma? Par izglītības sistēmas pāreju uz valsts valodu" (27.02.2023.) bija pieteikts kā turpinājums sērijai "Savstarpējās pretenzijas".

Sērijas nosaukums ir pietiekami pretenciozs un liecina, ka ar portāla redakcijas svētību tiek uzturēta ideja par Latviju kā divkopienu valsti. Kremļa ideoloģijas gaismā ļoti vēlama pozicionēšanās, no kuras nevar un negrib atbrīvoties tā sabiedrības daļa, kurai Latvija ir kara laupījums, teritorija, kurā var diktēt savus noteikumus. Jau vairāk nekā gadu risinās neģēlīgais Krievijas karš Ukrainā. Latvija ir tuvu šai frontes līnijai, un katrs šāds raksts liek iesaistīties dialogā, kuram jau ir gana sena vēsture.

Vispirms vēlos autoram pateikties par apjomīgo rakstu, kurā izceltas problēmas saistībā ar pāreju uz mācībām valsts valodā. Tas atstāj konstruktīvu domu apkopojumu, taču kā vienmēr izskan pretenzijas, par kurām vēlos izteikt savu viedokli. Pirmajā brīdī var rasties iespaids, ka Artjoms Ļipins izprot reformu un saprot, ka pāreja uz izglītību tikai valsts valodā notiks un, kā jau pie pārmaiņām, ir daudz neskaidru jautājumu. Taču izceltie jautājumi tikai slēpj patiesos nodomus.

Smags Ženēvas konvencijas pārkāpums

Vispirms jau attieksme, ka šeit izteiktas varas pretenzijas un izglītības jautājums, pāreja uz apmācību valsts valodā, ir tikai viens no tiem. Raksta autors runā mazākumtautību grupas vārdā. Ironiskā kārtā, kā jau 30 gadus tas ir izskanējis un skan joprojām, Latvijā ir tikai viena mazākumtautība un tā ir krievu, kuras intereses netiek ievērotas.

Vēlos atgādināt, ka Latvija ir mūsdienīga valsts ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Pēc statistikas datiem, Latvijā dzīvo aptuveni simts nacionālo un etnisko grupu piederīgie. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvija mantoja PSRS koloniālās politikas radīto demogrāfisko proporciju. Proti, Otrā pasaules kara noslēgumā Latviju okupē Padomju Savienība un izvieto tajā savu karaspēku, un pārvieto civiliedzīvotājus. Kara beigās tos pārvieto kā kara bēgļus ar motīvu, ka ir sagrauta infrastruktūra un Latvija ir mazāk cietusi. Pēc būtības tam ir cits iemesls, jo okupētā teritorija bija jāpārtauto.

Padomju Savienība rupji ignorēja Ženēvas konvekcijas 49. pantu – Aizliegumu deportēt vai izvietot daļu no valsts civiliedzīvotājiem uz teritoriju, kuru tā okupē. Tas ir smags Papildu I protokola pārkāpums. Saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas statūtiem, okupācijas varai tieši vai netieši pārvietojot savus civiliedzīvotājus uz teritoriju, kuru tā ieņem, ir starptautisks bruņota konflikta kara noziegums. Tā demogrāfiskā proporcija pamatnācijas vienīgajā teritorijā kā starptautisko tiesību normas pārkāpums eksistē vēl šodien.

Tas ir jāapzinās un uz mazākumtautības jautājumiem jāraugās no šī aspekta. Krievu iedzīvotāji tādā proporcijā nav Latvijas mazākumtautība. Trīsdesmit gadu laikā visbiežāk savu interešu aizstāvībai aktīvā krievu kopiena sevi pozicionē kā mazākumtautību, ignorējot šo būtisko apstākli.

Izjauktais demogrāfiskais līdzsvars

Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kura nav atguvusi demogrāfisko proporciju, kāda tai bija pirms pasaules kariem. Minētie apsvērumi ir jāņem vērā, ka demogrāfiskā līdzsvara izjaukšana ir padomju okupācijas rezultāts. Tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc Eiropas Savienība ar sapratni skatās uz šo jautājumu. 1992. gadā ANO Ģenerālā asambleja un ANO Cilvēktiesību komisija ir nosodījusi mēģinājumus mainīt etnisko iedzīvotāju sastāvu [UN Security Council, Res. 752 ]. Šodien to attiecinām uz Latvijas situāciju. Tas, protams, nav liedzis krievu valodas aizstāvjiem nemitīgi sūdzēties, piemēram, Venēcijas komisijai. Valsts dažādām institūcijām kārtējo reizi bija jāskaidro Latvijas okupācijas seku radītā demogrāfiskā situācija valstsnācijai.

Artjoms Ļipins piemin Satversmē par garantētajām tiesībām mazākumtautībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Tā tas tiešām ir, un tā ir katra cilvēka privātās dzīves sfēra. Latvijas valsts paļaujas uz katra indivīda morālo briedumu izprast robežu starp publisko un privāto sfēru.

Autors pareizi atzīmē, ka atsaukties uz Polijas vai Somijas pieredzi ir muļķīgi, jo abās valstīs pamattautas ir vairāk nekā 90%. Latvijas gadījumā etniskais sastāvs ir krietni daudzveidīgāks. Un te atkal izskan manipulācijas, kuras neveicina dialogu, pēc kura tiecās portāla redakcija.

Beļģijas piemērs Latvijai neder

Jā, Latvija patiešām ir nacionāla valsts. Latviešu tautas pārstāvji izmantoja vēsturisko situāciju un veica pašnoteikšanos 1918. gada 18. novembrī – proklamējot savu valsti. Arī tajā laikā Latvijā dzīvoja daudz nacionālo un etnisko grupu piederīgie, bet tām visām bija savas etniskās tēvzemes un viņām nebija nepieciešamības izmantot Nācijas pašnoteikšanās tiesības. 

Latvijas valsts ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pastāvēt latviešu tauta un latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.

Latvija ir nacionāla valsts ar valstsnāciju. Saliedēta sabiedrība iespējama, ja integrācija notiek uz valsts valodas pamata. Par to ir iestājušies daudzi krievu valodai un kultūrai piederīgie, un viņu attieksme pret mūsu valsti ir pamats cerībai par arvien lielāku atbalstu pārejai uz apmācību latviešu valodā.

Tomēr, atgriežoties pie A. Ļipina raksta, jāsecina, ka autors jau atkal nepamatoti meklējis vēsturiskos salīdzinājumus, kuri būtu Latvijai saistoši. 1991. gadā tika atjaunota Latvijas valsts, tā nebija jauna valsts (tolaik publikācijās norādīja uz Somiju, kur ir divvalodība). Tā ir kārtējā manipulācija ar citu valstu piemēriem. Šoreiz Artjoma Ļipina rakstā minēta Beļģija. Vēlos uzsvērt, ka nacionālie jautājumi ir katras valsts īpašās vēsturiskās pieredzes rezultāts, jebkuras citas valsts piemēri Latvijai neder. Beļģija tika dibināta 1815. gadā pēc Napoleona kariem. Tas bija Lielbritānijas diplomātijas nodoms radīt etniski sašķeltu valsti, kura neapdraudētu Albiona krastus no kontinentālās Eiropas puses.

Pie šāda argumenta jājautā, vai dialogs iespējams, ja diezgan atklātā tekstā tiek apšaubīts, ka Latvija ir nacionāla valsts (liekot pēdiņās), un tiek uzstāts uz savām tiesībām. Vai autors vēlas pierādīt, ka divkopienu valstī pēkšņi kāda no kopienām kaut ko zaudē un te ir jārunā par pretenzijām. Atkārtoju vēlreiz – Latvijā ir valstsnācija, šeit nav divas kopienas, kurām ir risināmas savstarpējas pretenzijas.

Mēs vienmēr atcerēsimies 2012. gada valodas referendumu un mēģinājumu šeit nostiprināt okupācijas valodu. Šodien tā ir agresorvalsts Krievijas valsts valoda, kurai nav vietas publiskajā sfērā.

Būtu produktīvāk, ja tā sabiedrības daļa, kura pēc neatkarības atjaunošanas izvēlējās palikt dzīvot demokrātiskā Latvijā, atzītu lojalitātes principu – pieņemt valsts likumus un noteikumus. Izvēle par Latviju arī nozīmē akceptēt, ka Latvija ir latviešu proklamēta nacionāla valsts, kura ir cietusi divu pasaules karu un okupācijas 50 gadu garumā.