420 000 musulmaņu Japānā — kā Japāna risina multikulturālisma izaicinājumus

Kopš Latvijā stājos Japānas vēstnieka amatā 2024. gada oktobrī, esmu ar prieku novērojis Latvijas iedzīvotāju lielo interesi par Japānu. Man ir bijusi arī privilēģija tikties ar daudziem jauniem un talantīgiem cilvēkiem, kuri apgūst japāņu valodu. Patiesi vēlos arī turpmāk apmierināt to cilvēku cerības, kuri grib uzzināt vairāk par Japānu.

Tomēr "Latvijas Avīzē" 15. augustā publicētajā autora Māra Niklasa rakstā "Amaterasu pret islāmu" bija daudz faktu neprecizitāšu, it īpaši par Japānas attiecībām ar islāma valstīm Tuvajos Austrumos, piemēram, Saūda Arābiju un Irānu, kā arī par musulmaņu stāvokli Japānas sabiedrībā. Tāpēc vēlētos izmantot šo iespēju un sniegt sekojošo informāciju, lai lasītāji varētu gūt precīzāku priekšstatu par Japānu.

Pirmkārt un galvenokārt kā diplomāts vēlos uzsvērt, ka Japāna ir veltījusi ievērojamas diplomātiskas pūles, lai stiprinātu savas attiecības ar Tuvajos Austrumos esošajām islāma valstīm politiskajā, ekonomiskajā un kultūras jomā. Notikumi Tuvajos Austrumos ir tieši saistīti ar mieru un labklājību Japānā, tāpēc Japānai ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt un padziļināt draudzīgas attiecības ar šī reģiona valstīm. Šajā nolūkā Japāna nepārtraukti uztur augsta līmeņa tikšanās un dialogus, strādājot, lai veicinātu savstarpējo sapratni un sadarbību.

2017. gada martā Saūda Arābijas karalis Salmans apmeklēja Japānu, un abas valstis vienojās par sadarbības pamatnostādņu "Japānas un Saūda Arābijas vīzija 2030" īstenošanu. 

Lai gan kroņprinča Mohameda plānotā vizīte Japānā 2024. gada maijā tika atcelta Saūda Arābijas puses iemeslu dēļ, abas valdības tagad strādā, lai to pārplānotu. 

2019. gada decembrī Irānas prezidents Ruhani apmeklēja Japānu atbildes vizītē pēc toreizējā premjerministra Abes vizītes Irānā tā paša gada jūnijā. Regulāri notiek ministru līmeņa tikšanās ar Saūda Arābiju, Irānu un citām Tuvo Austrumu islāma valstīm.

Šos diplomātiskos centienus papildina Japānas ilgstošā apņemšanās audzināt speciālistus Tuvo Austrumu jautājumos. Japānas Ārlietu ministrijā strādā daudzi diplomāti, kuri specializējas šī reģiona jautājumos. Turklāt Japānas valsts universitātes, piemēram, Tokijas Ārvalstu studiju universitāte un Osakas Universitātes Ārvalstu studiju skola, piedāvā kursus arābu, persiešu, turku un citās valodās. Studenti aktīvi izmanto iespējas studēt ārzemēs reģionos, kur runā šajās valodās, padziļinot savas zināšanas par vietējo sabiedrību un kultūru, un vēlāk strādā dažādās jomās, tostarp valsts iestādēs.

Pievēršoties musulmaņu situācijai Japānā: saskaņā ar privāta pētniecības institūta ziņojumu, 2025. gadā Japānā dzīvo aptuveni 420 000 musulmaņu. No tiem aptuveni 366 000 ir ārvalstnieki, tostarp tehnisko jomu praktikanti, studenti, pētnieki un darbinieki no Āzijas un Tuvo Austrumu valstīm, kur musulmaņi veido vairākumu. Pēdējos gados to skaits ir pieaudzis, paredzams, ka tas turpinās pieaugt. Japānā sabiedrība arī izrāda ievērojamu interesi par multikulturālisma koncepciju.

Japānas Konstitūcijas 20. pants garantē reliģijas brīvību, un nevienam nedrīkst piemērot netaisnīgu attieksmi viņa ticības dēļ. Lai iegūtu Japānas pilsonību, ir jāiesniedz pieteikums un jāsaņem tieslietu ministra apstiprinājums, kas prasa atbilstību noteiktiem nosacījumiem, piemēram, noteiktam japāņu valodas zināšanu līmenim un stabiliem ienākumiem. Tomēr reliģija nekad nav faktors lēmuma pieņemšanas procesā. Jebkurā gadījumā musulmaņa ticība nekad nav iemesls netaisnīgai attieksmei.

Tajā pašā ziņojumā norādīts, ka šā gada jūlijā 140 pašvaldībās visā Japānā ir 164 mošejas. Vecākā no tām ir Kobes musulmaņu mošeja, kas dibināta 1935. gadā Kobē – Rīgas sadraudzības pilsētā. Šajās mošejās aktīvi norisinās kultūras un izglītības pasākumi.

Protams, Japānas sabiedrībai, kas vēsturiski ir bijusi diezgan homogēna, patiesi multikultūras sabiedrības izveide prasa papildu pūles. Nodrošināt atbilstošus administratīvos un medicīniskos pakalpojumus ārzemniekiem, kuri nesaprot japāņu valodu, palīdzēt bērniem adaptēties Japānas izglītības sistēmā, nodrošināt precīzu un savlaicīgu saziņu katastrofu gadījumos un novērst kultūras vai reliģiskas nesaskaņas, kas var izraisīt konfliktus ar vietējām kopienām, – tie visi joprojām ir svarīgi izaicinājumi. Valsts un vietējās pašvaldības sadarbojas, lai risinātu šos jautājumus, un ir jāturpina stiprināt šos centienus.

21. gadsimtā daudzas valstis dažādos veidos saskaras ar izaicinājumu veidot kopienas, kurās cilvēki ar atšķirīgām valodām, etnisko piederību un izcelsmi atzīst un respektē viens otra kultūras atšķirības, vienlaikus dzīvojot kopā kā sabiedrības locekļi. Es patiesi ceru, ka Japāna un Latvija varēs mācīties viena no otras pieredzes un iniciatīvām šajā jomā.