12.3 °C
"Dodiet man medijus, un es no jebkuras tautas iztaisīšu cūku baru" – tā savulaik esot sacījis nacistiskās Vācijas propagandas šefs un dezinformācijas ģēnijs Jozefs Gēbelss.
Citātu, kur mediju vietā reizēm likti "masu informācijas līdzekļi", var plaši atrast Krievijas interneta telpā. Cita starpā, ja ir runa par Rietumu masu informācijas līdzekļu "kaitīgo" ietekmi. Vien dīvaini, ka tik spārnota izteiciena it kā oriģinālā vācu versija – "Gebt mir die Medien, und ich werde aus jeder Nation eine Herde Schweine machen" – globālajā tīmeklī parādās vien dažās vietās un bez norādes, kad, kur un kādā kontekstā Gēbelss ko tādu teicis. Vēl mulsinoši ir vārdi "mediji" vai "masu informācijas līdzekļi" – pagājušā gadsimta 30. gados tādus attiecībā uz presi un radio neviens nelietoja, bet par medijiem sauca personas, kas spiritisma seansos darbojās kā vidutāji starp dzīvajiem un "mirušo garu valstību". Teorētiski Gēbelss, protams, ko tādu varēja sacīt, taču šoreiz te ir runa par klasisku citāta viltojumu. Sacerēt tādus nav tikai Krievijas propagandistu grēks, jo tā dēvētie dzeguzes citāti lielā mērā ir interneta laikmeta fenomens, kas krietni mazākos mērogos bijis pazīstams arī agrāk. Tomēr vēsturisku personību citātu viltošana pēdējos gados kļuvusi par iecienītu un izplatītu tieši Krievijas propagandas un dezinformācijas kara uzturētāju aprindās.
Jūsmojošais Suvorovs
Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, daudzās Krievijas pilsētās parādījās aģitācijas plakāti, uz kuriem varēja izlasīt krievu 18. gadsimta beigu karavadoņa Aleksandra Suvorova (1729–1800) it kā teikto: "Мы русские! Какой восторг!" ("Mēs esam krievi! Kāda sajūsma!") Līdzās sauklim bija redzams vai nu pats Suvorovs, vai arī viņš kompānijā ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu un neseno Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu. Arī pirms plakātiem minētā frāze bija plaši sastopama dažādu "patriotisku" autoru sacerējumos kontekstā ar tā saukto Krievijas atdzimšanu, karadarbības sākumu Austrumukrainā un Krimas okupēšanu, un to bieži daudzināja un daudzina attiecīgas ievirzes sociālo tīklu saziņā. Tie esot vārdi, ko Suvorovs izsaucis 1799. gada septembrī, iedvesmojot karavīrus pirms pārgājiena pār Alpiem, kad Krievija citu monarhiju koalīcijas sastāvā piedalījās karā pret revolucionāro Franciju. Daudzi Putina režīmam opozīcijā esoši vēstures interesenti vēl 2014. gadā mēģināja atrast šīs frāzes pirmavotu, taču tādu neatrada ne paša Suvorova vēstulēs vai pierakstos, ne laikabiedru memuāros, ne pirmspadomju laika biogrāfu darbos. Tāda jūsmošana par piederību kādai tautai 18. gadsimtā arī nemaz nebūtu saprotama, īpaši jau elitei pieskaitāmās augstākās virsniecības aprindās, kur lepojās ar piederību aristokrātijai vai nopelniem, bet nacionalitātei bieži vispār nebija nozīmes. Turklāt tā laika Krievijā vēl bija par agru runāt par krieviem kā vienotu nāciju. Citiem vārdiem sakot, Suvorovs viņam pierakstīto nekad nav teicis. Konstatēts, ka pirmo reizi kas līdzīgs atrodams 1949. gadā Staļina periodā izdotajā Suvorova biogrāfijā, kur feldmaršalam Alpu priekškalnēs mutē ielikts teikums: "Mēs esam krievi – mēs visu pārvarēsim!" Tiesa, 1795. gadā izdotajā Suvorova militāro paņēmienu un teorijas izklāstā "Māksla uzvarēt" ir viņa frāze: "Virsnieku kungi – kāda sajūsma!" Taču tās konteksts ir karavadoņa nopelni brutālajā 1794. gada poļu sacelšanās apspiešanā, un tā rakstīta, uzsverot karavīru apmācības nozīmi. Viss liecina, ka "Mēs esam krievi! Kāda sajūsma!" ir 20. gadsimta otrajā pusē tapusi kompilācija, kas veidojusies, gan izmantojot Suvorova tiešām teikto, gan vēlāko autoru fantāzijas.
Krievija un neuzvaramība
Vēl krietni pirms kara ugunsgrēka Ukrainā interneta krievu valodas segmenta diskusijās kā arguments par Krievijas pārākumu un īpašo vietu, kā arī to, kādēļ mūsdienu Eiropas vērtības ir Krievijai "kaitīgas", klejoja Prūsijas, vēlāk Vācijas 19. gadsimta beigu kanclera Oto fon Bismarka (1815–1898) it kā reiz teiktais, ka Krieviju vai krievus "nav iespējams uzvarēt", bet viņiem var iedvest "nepareizas vērtības un tad tie uzvarēs paši sevi". Proti: "Krievus nav iespējams uzvarēt, mēs par to pārliecinājāmies gadu simtu laikā. Taču krieviem var iepotēt viltus vērtības, un tad viņi uzvarēs paši sevi" ("Русских невозможно победить, мы убедились в этом за сотни лет. Но русским можно привить ложные ценности, и тогда они победят сами себя"). Šī sentence sastopama vairākās variācijas, un bieži izmantots tikai izteiciena pirmais teikums. Krievijā tā ir ļoti populāra. Piemēram, 2016. gadā Maskavas pašvaldība izlika galvaspilsētas ielās plakātus, kas aicināja apmeklēt izteikti propagandas mītu stilā ieturētu multimediālu izstādi "Krievija. Mana vēsture". Uz viena no plakātiem bija lasāms arī vienotas Vācijas izveidotāja teksts par krievu neuzvaramību. Bismarka citāts, ko nez kādēļ nevarēja atrast ne angļu, ne vācu vēsturnieku darbos, toreiz sacēla jautrību pat krievu žurnālistos. Nebija grūti noskaidrot, ka apgalvojums, ko par patiesu turēja ne tikai Kremlim tuvie politiķi, bet pat dažs vēsturnieks, īstenībā nav vecāks par 2006.–2007. gadu un vispirms bijis apritē pie krievu nacionālistiem. Negaidītais kuriozs ieinteresēja pat vāciešus – neviens Bismarka pētnieks viņa rakstos neko tādu nekad nebija redzējis. 19. gadsimta vēstures speciālistiem uzreiz bija skaidrs, ka tas ir dīvains, neloģisks viltojums. Bismarka dzīves laikā Krievija neskaitījās Vācijas ienaidniece – Berlīnes galvenā ienaidniece 19. gadsimta beigās bija Francija. Turklāt Bismarks, pretēji viņa citātu mūsdienu sacerētājiem, uzskatījis, ka Vācija Krieviju militāra konflikta gadījumā spēs uzvarēt (Pirmais pasaules karš to pierādīja). Reizē viņš brīdināja no tādas sadursmes un 1888. gadā instrukcijā Vācijas sūtnim Vīnē rakstīja: "Pat vislabvēlīgākais kara iznākums nekad nenovedīs pie Krievijas izjukšanas." Bismarka acīs 19. gadsimta beigu Krievija bija spēcīga, iekšēji vienota impērija, tāda pati kā Vācija.
Neviens nevar pateikt, kurā "dvēseļu inženieru" kabinetā Bismarka citāts nokalts, taču pieņem, ka autors iedvesmojies no slavenā vācu karavadoņa Karla fon Klauzevica (1780–1831) traktāta "Par karu". Tajā daudzviet izmantoti piemēri no tobrīd svaigā atmiņā esošā Napoleona 1812. gada karagājiena uz Krieviju. Piemēram, nodaļā "Par modernā kara raksturu" teikts: "Krievija 1812. gada kampaņā apliecināja, pirmkārt, ka valsts ar milzīgu teritoriju nav iekarojama." Citviet Klauzevics atzīmē, ka Napoleonam ar pusmiljona armiju pietika, lai ieņemtu Maskavu, taču, tā kā izšķirošā uzvara netika gūta, teritorijas kontrolei ar to bija par maz; valsts palika iekšēji vienota un nesašķelta. Vēl vācu ģenerālis atzīmējis, cik svarīgi, ja cīņā iesaistās tautas masas. Bet tas sacīts ne tikai par Krieviju, bet arī par tā laika kariem Spānijā un Prūsijā. Par Rietumu "kaitīgo vērtību" iepotēšanu pretiniekam ne Klauzevicam, ne Bismarkam nekā nav. Tās jau ir no cita plaukta pagrābtas fantāzijas.
Ukrainas "atraušana"
Šis nebija vienīgais ar trāpīgiem izteikumiem slavenā valstsvīra pseidocitāts, ko laidusi apritē Krievijas propaganda. Sevišķi daudz tādu internetā saradās pēc 2014. gada. Viens no izplatītākajiem Bismarkam liek runāt apmēram šādi: "Krievijas varenību var sagraut tikai Ukrainas atdalīšana. Nepieciešams to [Ukrainu] ne tikai atraut, bet arī pretnostatīt Krievijai. Tam nepieciešams tikai sarīdīt vienas tautas divas daļas un vērot, kā brālis nogalinās brāli." Šī "citāta" sacerētāji acīmredzot vēlējās atstrādāt propagandas klišeju, ka Ukrainas karš ir "Rietumu projekts" ar mērķi kaitēt Krievijai. Teksti par "Ukrainas atraušanu" tiek dažādi variēti, piekabinot, ka Bismarks vēl ieteicis "atrast nodevēju elitē", "visa krieviskā ienīšanas iepotēšanu" un tamlīdzīgi. Lai cik absurdi un samāksloti tādi savārstījumi būtu, Krievijas uzturētajā dezinformācijas laukā tie cirkulē joprojām, kaut sen norādīts, ka Bismarks par Ukrainu neko nevarēja komentēt pat teorētiski. Proti, pats jēdziens "Ukraina" Eiropas politiskajā leksikonā parādījās vien pēc viņa nāves. Bismarks kā tipisks monarhijas piekritējs domāja tikai globālas diplomātijas un impēriju kategorijās un nemaz nezināja tādu vārdu. Kaut kāda atšķelšana vai sašķelšana viņam nevarēja ienākt prātā. "Tās ir falsifikācijas," par šo lietu vēl 2015. gada materiālā rakstīja vācu medijs "Deutsche Welle".
Pasaulē izteicienu un citātu pētniecība ir atsevišķs filoloģijas novirziens, un ir entuziasti, kas viltus citātus kolekcionē un mēģina atšķetināt, kā tie radušies. Austriešu literatūrzinātnieks Džeralds Krīghofers pirms dažiem gadiem intervijā pieminētajam "Deutsche Welle" atklāja, ka Oto fon Bismarka teicieni ir starp pasaulē visvairāk viltotajiem līdzās Albertam Einšteinam, Markam Tvenam, Vinstonam Čērčilam, Abrahamam Linkolnam. Dižgaru portretus lielākas ticamības labad internetā parasti piekarina pie viņiem piedēvētajiem tekstiem. Gadās, ka neīstie interneta izteicieni gūst tik lielu izplatību, ka tos savās runās sāk lietot politiķi un tie nonāk zinātniskos darbos. Vācijā Bismarku parasti piesaucot neonacisti un kreisie populisti. "Par jebkuru izteikumu, kas sakrīt ar politisko koncepciju, vienkārši apgalvo, ka tas nāk no Bismarka," skaidro Krīghofers.
Olbraitas domu lasītāji
Fantāzijas Kremļa propagandistiem nekad nav trūcis. Rietumu politiķi brīnīties brīnījās, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins 2014. gada 18. decembra preses konferencē izmeta: "Mēs taču pat gandrīz no oficiālām [Rietumu] amatpersonām esam dzirdējuši: nav taisnīgi, ka Sibīrija ar tās neizmērojamajām bagātībām visa pieder Krievijai." Vēl pēc gandrīz gada intervijā izdevumam "Kommersant" Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs jau bija konkrētāks: "Jūs droši vien atceraties bijušās ASV valsts sekretāres Madalēnas Olbraitas izteikumu, ka Krievijai nepieder ne Tālie Austrumi, ne Sibīrija..." Vai Madalēna Olbraita (1937–2022) jebkad būtu apšaubījusi Krievijas tiesības uz Sibīriju? Saintriģētie žurnālisti metās meklēt Olbraitas runās un intervijās, taču veltīgi. Toties atklājās, ka nu jau bēdīgi slavenais kinorežisors Ņikita Mihalkovs vēl 2005. gadā paudis: esot taču zināms, ka, pēc Olbraitas domām, Sibīrija ir pārāk liela un pārāk bagāta teritorija, lai piederētu vienai valstij. Izrādījās, ka internets par tādiem ASV valsts sekretāres tīkojumiem zinājis jau tolaik. 2007. gadā TV tiešraides jautājumu laikā kāds televīzijas skatītājs noprasīja Putinam, ko viņš par to domā. Kremļa saimnieks atbildēja, ka viņam par šādiem Olbraitas vārdiem nekas nav zināms. Pēc septiņiem gadiem, kad situācija pasaulē jau bija cita, Putins ASV valsts sekretāri piesauca pats. Tas nekas, ka tad jau bija noskaidrojies, kur aug kājas šai dezinformācijai. Tās nāca no pensionētā Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) ģenerāļa Borisa Ratņikova. Viņš mūža nogalē bija kļuvis par ekstrasensu. Sarunā ar oficiozu "Rossijskaja gazeta" Ratņikovs, atceroties 1999. gadu, pilnā nopietnībā klāstīja: "Pāris nedēļas pirms ASV aviācijas veiktās Dienvidslāvijas bombardēšanas mēs veicām pieslēgšanās seansu ASV valsts sekretāres Olbraitas zemapziņai. Sīkāk viņas domas nepārstāstīšu, bet (..) Olbraitas kundzes domās mēs konstatējām patoloģisku naidu pret slāviem. Vēl viņa bija sašutusi par to, ka Krievijai ir pasaulē lielākie derīgo izrakteņu krājumi." Interneta vide liecina, ka šie murgi no daudzu Krievijas pilsoņu apziņas nav pazuduši, jo acīmredzot atbilst priekšstatam, ka "viņi mūs apskauž".
"Dallesa plāns"
Tādā konspiroloģisko teoriju garā sacerēti arī nostāsti par slepeno "Dallesa plānu" – plānu, ko pagājušā gadsimta 50.–60. gadu ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) šefs Alens Dalless (1893–1969) esot izstrādājis pēc Otrā pasaules kara, lai sagrautu PSRS pilsoņu morāli, mainītu sabiedrības vērtību sistēmu. Šo mistisko projektu pat vēl samērā nesen, 2023. gada februāra beigās, intervijā telekanālam "Rossija-1" netieši pieminēja Vladimirs Putins, klāstot, ka Rietumi vēsturiski allaž nopūlējušies sadalīt Krieviju. Tādā gadījumā krievu kā tautas vairs nebūšot, bet būšot "varbūt kaut kādi moskovīti, urālieši un tā tālāk". "Tas taču viss ir uzrakstīts, uz papīra viss uzrakstīts," apgalvoja Krievijas vadītājs. Putins skaļi nepateica, kur ko tādu var izlasīt, taču no konteksta bija skaidrs, ka runa ir par minēto "Dallesa plānu". No krievu interneta var uzzināt arī, ko tieši CIP priekšnieks šajā slepenajā dokumentā rakstījis: "Visu, kas mums ir, visu zeltu, visu materiālo spēku mēs metīsim krievu cilvēku apdullināšanai un apmuļķošanai. Sējot tur, Krievijā, haosu, mēs nemanot nomainīsim viņu vērtības ar viltus vērtībām un piespiedīsim viņus, krievus, šīm vērtībām ticēt. Epizodi pēc epizodes tiks nospēlēta mēroga ziņā grandioza uz šīs zemes visnepakļāvīgākās tautas bojāejas traģēdija; galīga un neatgriezeniska tās pašapziņas izdzišana. Mēs pamazām izdzēsīsim viņu sociālo būtību no literatūras un mākslas." Un tā tālāk. Bet tāds plāns, kas stilistiski atgādina kādu citu slavenu falsifikāciju – "Cionas gudro protokolus", nekad nav eksistējis! Pati ideja par ko tādu un teksti ir kompilācija no 70. gados populārā padomju rakstnieka Anatolija Ivanova episkā romāna "Mūžīgais aicinājums" (padomju laikā uzņēma arī telefilmu seriālu ar tādu nosaukumu), un tā iedvesmotajiem atvasinājumiem tā sauktajā pareizticīgi patriotiskajā krievu beletristikā. 1992. gadā Ukrainas cilmes PSRS laiku rakstnieks, komunisma ideju piekritējs Boriss Oļeiņiks izmantoja atsevišķus Ivanova romāna motīvus un varoņu izteicienus, lai uzrakstītu pats savu romānu "Tumsas valdnieks" ("Князя тьмы"). Tajā arī ir runa par slepeno amerikāņu doktrīnu, kā sagraut PSRS no iekšienes. Mūsdienu Kremļa konspirologi un pat valsts vadība izmanto šo abu literāro sacerējumu tekstus, uzdodot tos par citātiem no slepena plāna.
Diemžēl tagadnes Krievijā tamlīdzīga prakse pamazām kļuvusi par normu. 2018. gadā Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova kādā uzrunā, izklāstot "britu rusofobijas saknes", apgalvoja, ka 1991. gadā, PSRS sabrukuma un aukstā kara noslēguma periodā, Lielbritānijas premjere Margarēta Tečere, uzstājoties konferencē Hjūstonā ASV, teikusi: "Pasaules sabiedrības vērtējumā, būtu ekonomiski mērķtiecīgi, ja Krievijas teritorijā dzīvotu 15 miljoni iedzīvotāju." Zaharova apgalvoja, ka dokumenti pierādot, ka Tečere tā teikusi. Taču tie ir meli. Britu premjere gan uzstājās naftas nozares darbinieku pasākumā Hjūstonā, tomēr ne PSRS, ne Krievija tajā vispār netika pieminēti. Bija runa par 1991. gada Persijas līča kara sekām. Konferenci noklausījās daudzi žurnālisti. Neviens neko tādu nebija dzirdējis. To bija "dzirdējis" vienīgi ar Krievijas FDD saistītais krievu publicists Andrejs Parševs, kurš 90. gadu beigās šo unikālo dzirdējumu, kas sastopams tikai krievu valodas versijā, sāka izplatīt savos darbos, kur tie pārvērtās par baltu patiesību.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".
