18 °C
Nesenais stāsts par Kremļa režīma pūliņiem slēpt neskaidros apstākļos ieslodzījumā mirušā, iespējams, nogalinātā, opozicionāra Alekseja Navaļnija ķermeni un pēc tam šantažēt Navaļnija piederīgos, lai tie atteiktos no pienācīgām bērēm Maskavā un apbedītu nelaiķi kādā nomaļā, grūti sasniedzamā vietā, atgādina staļinisma laikus, kad arestētos un represētos ne tikai iznīcināja fiziski, bet parūpējās arī par viņu atdusas vietas rūpīgu un pārdomāta noslēpšanu.
PSRS un čeka vairs nepastāv, taču tāda domu gaita mūsdienu Krievijas represīvajās struktūrās acīmredzot dzīvo.
Lai nepaliktu kapa pēdu
Kad Mihaila Gorbačova pārbūves gaitā pagājušā gadsimta 80. gados sāka atklāti runāt par staļinisma noziegumiem, izrādījās, ka atrast un noteikt šī režīma upuru apbedīšanas – aprakšanas, pamešanas – vietas ir ārkārtīgi grūti, daudzkārt pat neiespējami. Vēl boļševiku režīma pirmajos gados ar Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas lēmumu, adresētu visu revolucionāro tribunālu priekšsēdētājiem, bija noteikts, ka nošautā ķermenis nevienam nav jāatdod. Tas tiek ierakts zemē sprieduma izpildes vietā vai kādā citā tuksnešainā vietā, vai nosūtīts apglabāšanai uz morgu bez jebkādām formalitātēm un rituāla, pilnā apģērbā, kādā viņš nošauts. Apglabāšanai jānotiek tādā veidā, lai nepaliktu kapa pēdu.
Upuru aprakšanas vietas jau no sarkanā terora paša sākuma aizklāja ar īpašu slepenību. Arhīvos nekādi oficiāli dokumenti par nošauto aprakšanas vietām netika nodoti.
Saglabājušies tikai rīkojumi par nošaušanu un akti par spriedumu izpildi. Provincē nošaušanas vai nomocīšanas vietas dokumentos norādīja tikai ļoti aptuveni, bet 20. gadsimta 20. gadu sākumā visbiežāk nenorādīja vispār. 30. gadu sākumā atkarībā no vietējiem apstākļiem cilvēku varēja nošaut cietumā, bet pēc tam līķi aizvest aprakšanai kādā vientuļā vietā. Piemēram, Rietumsibīrijas novada 1934. gada tiesu aktos var atrast šādus ierakstus: "Nošautie aprakti Staļinskas pilsētas nomalē." "Minētās personas nošautas pusotru kilometru aiz Ačinskas pilsētas." "Divi cilvēki aprakti stepē, 17 km no Slavgorodas pilsētas."
Saskaņā ar varasiestāžu rīkojumu nošautie bija jāaprok divu metru dziļumā. Ļoti bieži, it īpaši ziemā, kad zeme sasalusi, šo prasību neievēroja. Nošautos sameta upēs, ezeros, gravās un citās nomaļās vietās. Nereti, kad nokusa sniegs un zeme atsala, vietējie iedzīvotāji šos noziegumus atklāja. Gan tolaik, gan daudzus gadus vēlāk.
"Nedrīkst zināt absolūti neko"
Noziegumu pēdu slēpšana vēl vairāk pastiprinājās 1937./38. gada Lielā terora laikā. Sakarā ar plašu represiju izvēršanu pret "kulakiem" un citiem "pretpadomju elementiem" Iekšlietu tautas komisariāta Rietumsibīrijas novada pārvaldes priekšnieks V. Mironovs 1937. gada 25. jūlija operatīvo darbinieku sanāksmē par nošaušanas tehnoloģijām norādīja:
"Ar ko jānodarbojas operatīvā sektora priekšniekam pēc tam, kad viņš būs aizbraucis uz vietu? Jāatrod, kur tiks izpildīts spriedums un kur jāaprok līķis.
Ja tas būs mežā, tad jau iepriekš jānogriež velēna un pēc tam ar šo velēnu tā vieta jāpārklāj, lai visādā veidā konspirētu to vietu, kur izpildīts spriedums. Aparāts (citi darbinieki. – Red.) nekādā veidā nedrīkst zināt ne sprieduma izpildīšanas vietu, ne arī personu skaitu, kam izpildīts spriedums; nedrīkst zināt absolūti neko, tamdēļ, ka mūsu pašu aparāts var kļūt par šo ziņu izplatītāju." Gan masu slepkavību organizatori, gan tiešie izpildītāji šos norādījumus daudzus gadus stingri ievēroja un izpildīja.
Orlas cietuma stāsts
Sākoties staļiniskā terora upuru reabilitācijai, 1990. gada 10. jūlija ziņojumā PSKP Centrālajai komitejai PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētājs V. Krjučkovs norādīja, ka reabilitācijas darba gaitā izpētīti desmitiem tūkstošu izmeklēšanas lietu par 30.–40. un 50. gadiem, taču nekādas ziņas par masu apglabāšanas vietām tajos netika atrastas. Tādas vietas meklēja, aptaujājot bijušos Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) darbiniekus un saņemot ziņas no iedzīvotājiem.
Ar vēsturnieku pūlēm un plašu sabiedrības atbalstu atklāja masu nošaušanas vietas Butovas poligonā, Kuropatos, Bikivņā un daudzās citās.
Viena no tām atrodas Medvedevskas mežā, ap desmit kilometru no Orlas.
1941. gada 5. septembrī saskaņā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas un viņa vietnieka B. Kolubova norādījumu PSRS IeTK specdaļa kopā ar cietumu pārvaldi un apakšstruktūru priekšnieku parakstiem sastādīja sarakstu par 170 ieslodzītajiem, kuri agrāk dažādos laikos bija notiesāti par "teroristisku, spiegošanas-diversiju un citu kontrrevolucionāru darbību" un nosūtīti uz Orlas cietumu. Par 70 cilvēkiem bija norādīts, ka, atrodoties cietumā, tie it kā veicot "pretpadomju aģitāciju".
1941. gada 6. septembrī Berija nosūtīja PSRS Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētājam Staļinam adresētu ziņojumu un sarakstu ar šiem 170 ieslodzītajiem, iesakot piemērot viņiem augstāko soda mēru – nošaušanu, jo saistībā ar karadarbību starp PSRS un Vāciju minētās personas ieslodzīto vidū veicot "sakāvniecisku aģitāciju un cenšas sagatavot bēgšanu, lai atjaunotu savu graujošo darbību". Staļins tajā pašā dienā lēmumu par nošaušanu parakstīja, bet materiālu galīgo izskatīšanu, kā bija norādīts lēmumā, uzdeva PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai.
1941. gada 8. septembrī Kara kolēģija pasludināja spriedumu par 161 ieslodzītā nošaušanu. Viņu vidū bija arī latvieši – 1936. gadā par "trockistisku darbību" arestētais un notiesātais dzejnieks, literatūras kritiķis un tulkotājs Fricis Rozenbahs (Emīls Fross), 1941. gada 17. septembrī arestētais un par "slepeno dokumentu iznīcināšanu" 1941. gada 10. martā ar desmit gadu ieslodzījumu notiesātais bijušais Daugavpils apriņķa politiskās policijas priekšnieks Arnolds Reinbahs.
Nošaujamo sarakstā minētas daudzas personas ar neslāviskiem uzvārdiem, kuru tautība nav norādīta. Pilnīgi iespējams, ka viņu vidū bija arī vēl citi latvieši.
1941. gada 11. septembrī 157 cilvēkiem spriedumu izpildīja Medvedevskas mežā netālu no Orlas. Četrus no ieslodzītajiem, kurus līdz tam laikam pārveda uz citām ieslodzījuma vietām, nošāva tajās.
Nekādu pierādījumu par "pretpadomju darbību"
1988. gadā PSRS Prokuratūra uzdeva PSRS Galvenajai kara prokuratūrai pārbaudīt 1941. gada 11. septembrī nošauto Orlas cietumnieku lietu. Tiesas izmeklēšanā bijušais PSRS IeTK 1. specdaļas priekšnieks L. Baštakovs liecināja, ka nekādu materiālu par ieslodzīto "pretpadomju darbību" toreiz nemaz neesot bijis. Baštakova liecība saskan ar arhīvā saglabāto, 1941. gada 5. septembrī nodrukāto 170 Orlas cietumā ieslodzīto sarakstu, kurā pret katru uzvārdu ar roku ierakstītas dažādas piezīmes. Par 76 sarakstā minētajiem cilvēkiem norādīts, ka viņi, atrodoties cietumā, nodarbojušies ar "pretpadomju aģitāciju".
Bijušais Orlas cietuma priekšnieks S. Jakovļevs pārbūves laikā veiktajā izmeklēšanā paskaidroja, ka mēnesi pirms Orlu ieņēma vācieši, no PSRS IeTK Orlā ieradusies operatīvā grupa, lai izpildītu speciālu uzdevumu – nošautu grupu cietumā ieslodzītu personu.
Atbraucējiem bija saraksti, pēc kuriem ieslodzītos speciāli aprīkotās automašīnās vienas dienas laikā izveda aiz pilsētas un nošāva.
Bijušais IeTK Orlas apgabala pārvaldes priekšnieks K. Firsanovs liecināja, ka PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētāja V. Ulriha rīkojums par sprieduma izpildīšanu saņemts laikā, kad notikusi cietumā esošo ieslodzīto evakuācija un vācu karaspēks pilsētu bieži bombardēja.
Absolūta slepenība
Par to, kā notikusi sprieduma pasludināšana notiesātajiem, Firsanovs stāstīja: "Viņus aizveda uz īpašu istabu, kur no cietuma personālsastāva speciāli atlasītas personas iegrūda ieslodzītajiem mutē audekla vīšķi, nosēja to ar lupatu, lai viņš to nevarētu izspļaut, un pēc tam paziņoja, ka viņš notiesāts ar augstāko soda mēru – nošaušanu. Pēc tam notiesāto zem rokām aizveda uz cietuma pagalmu un iesēdināja slēgtā automašīnā."
Lai izpildītu spriedumu un apraktu nošautos, kā tālāk liecināja Firsanovs, noteikta vieta ap desmit kilometru no Orlas, Mcenskas un Bolohovas virzienā, tā saucamajā Medvedevskas mežā. Par slepkavības stingro slepenību un rūpīgo sagatavošanu Firsanovs liecināja: "Kopā ar personām, kuras bija jānošauj, kamerās turpināja atrasties ap 200 notiesāto. Tas tika darīts tamdēļ, lai nomaskētu gaidāmo akciju. Pēc tam šos 200 cilvēkus pēc viņu kameras biedru nošaušanas evakuēja."
Kokus, kuri atradās aprakšanas vietā, pirms eksekūcijas izraka ar visām saknēm un pēc nošauto aprakšanas iestādīja atpakaļ vietās.
Līdz pat 1941. gada 3. oktobrim, tas ir, dienai, kad Orlu ieņēma vācu karaspēks, Firsanovs, lai pārbaudītu nošauto aprakšanas vietas slepenību, uz turieni sūtīja savus padotos, kuri, izlikdamies par sēņotājiem, apstaigāja slepkavības vietu. Viņi ziņoja, ka aprakšanas vietas slepenība neesot tikusi pārkāpta. Tikai 1990. gada septembrī pārbūves laika padomju presē parādījās pirmās ziņas par šo slepkavību un tās upuriem. Vēlāk Medvedevskas mežā noslepkavotajiem tika uzstādīta piemiņas zīme.
