Nesenais stāsts par Kremļa režīma pūliņiem slēpt neskaidros apstākļos ieslodzījumā mirušā, iespējams, nogalinātā, opozicionāra Alekseja Navaļnija ķermeni un pēc tam šantažēt Navaļnija piederīgos, lai tie atteiktos no pienācīgām bērēm Maskavā un apbedītu nelaiķi kādā nomaļā, grūti sasniedzamā vietā, atgādina staļinisma laikus, kad arestētos un represētos ne tikai iznīcināja fiziski, bet parūpējās arī par viņu atdusas vietas rūpīgu un pārdomāta noslēpšanu.
PSRS un čeka vairs nepastāv, taču tāda domu gaita mūsdienu Krievijas represīvajās struktūrās acīmredzot dzīvo.
Lai nepaliktu kapa pēdu
Kad Mihaila Gorbačova pārbūves gaitā pagājušā gadsimta 80. gados sāka atklāti runāt par staļinisma noziegumiem, izrādījās, ka atrast un noteikt šī režīma upuru apbedīšanas – aprakšanas, pamešanas – vietas ir ārkārtīgi grūti, daudzkārt pat neiespējami. Vēl boļševiku režīma pirmajos gados ar Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas lēmumu, adresētu visu revolucionāro tribunālu priekšsēdētājiem, bija noteikts, ka nošautā ķermenis nevienam nav jāatdod. Tas tiek ierakts zemē sprieduma izpildes vietā vai kādā citā tuksnešainā vietā, vai nosūtīts apglabāšanai uz morgu bez jebkādām formalitātēm un rituāla, pilnā apģērbā, kādā viņš nošauts. Apglabāšanai jānotiek tādā veidā, lai nepaliktu kapa pēdu.
Upuru aprakšanas vietas jau no sarkanā terora paša sākuma aizklāja ar īpašu slepenību. Arhīvos nekādi oficiāli dokumenti par nošauto aprakšanas vietām netika nodoti.
Saglabājušies tikai rīkojumi par nošaušanu un akti par spriedumu izpildi. Provincē nošaušanas vai nomocīšanas vietas dokumentos norādīja tikai ļoti aptuveni, bet 20. gadsimta 20. gadu sākumā visbiežāk nenorādīja vispār. 30. gadu sākumā atkarībā no vietējiem apstākļiem cilvēku varēja nošaut cietumā, bet pēc tam līķi aizvest aprakšanai kādā vientuļā vietā. Piemēram, Rietumsibīrijas novada 1934. gada tiesu aktos var atrast šādus ierakstus: "Nošautie aprakti Staļinskas pilsētas nomalē." "Minētās personas nošautas pusotru kilometru aiz Ačinskas pilsētas." "Divi cilvēki aprakti stepē, 17 km no Slavgorodas pilsētas."
Saskaņā ar varasiestāžu rīkojumu nošautie bija jāaprok divu metru dziļumā. Ļoti bieži, it īpaši ziemā, kad zeme sasalusi, šo prasību neievēroja. Nošautos sameta upēs, ezeros, gravās un citās nomaļās vietās. Nereti, kad nokusa sniegs un zeme atsala, vietējie iedzīvotāji šos noziegumus atklāja. Gan tolaik, gan daudzus gadus vēlāk.
"Nedrīkst zināt absolūti neko"
Noziegumu pēdu slēpšana vēl vairāk pastiprinājās 1937./38. gada Lielā terora laikā. Sakarā ar plašu represiju izvēršanu pret "kulakiem" un citiem "pretpadomju elementiem" Iekšlietu tautas komisariāta Rietumsibīrijas novada pārvaldes priekšnieks V. Mironovs 1937. gada 25. jūlija operatīvo darbinieku sanāksmē par nošaušanas tehnoloģijām norādīja:
"Ar ko jānodarbojas operatīvā sektora priekšniekam pēc tam, kad viņš būs aizbraucis uz vietu? Jāatrod, kur tiks izpildīts spriedums un kur jāaprok līķis.
Ja tas būs mežā, tad jau iepriekš jānogriež velēna un pēc tam ar šo velēnu tā vieta jāpārklāj, lai visādā veidā konspirētu to vietu, kur izpildīts spriedums. Aparāts (citi darbinieki. – Red.) nekādā veidā nedrīkst zināt ne sprieduma izpildīšanas vietu, ne arī personu skaitu, kam izpildīts spriedums; nedrīkst zināt absolūti neko, tamdēļ, ka mūsu pašu aparāts var kļūt par šo ziņu izplatītāju." Gan masu slepkavību organizatori, gan tiešie izpildītāji šos norādījumus daudzus gadus stingri ievēroja un izpildīja.
Orlas cietuma stāsts
Sākoties staļiniskā terora upuru reabilitācijai, 1990. gada 10. jūlija ziņojumā PSKP Centrālajai komitejai PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētājs V. Krjučkovs norādīja, ka reabilitācijas darba gaitā izpētīti desmitiem tūkstošu izmeklēšanas lietu par 30.–40. un 50. gadiem, taču nekādas ziņas par masu apglabāšanas vietām tajos netika atrastas. Tādas vietas meklēja, aptaujājot bijušos Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) darbiniekus un saņemot ziņas no iedzīvotājiem.
Ar vēsturnieku pūlēm un plašu sabiedrības atbalstu atklāja masu nošaušanas vietas Butovas poligonā, Kuropatos, Bikivņā un daudzās citās.
Viena no tām atrodas Medvedevskas mežā, ap desmit kilometru no Orlas.
1941. gada 5. septembrī saskaņā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas un viņa vietnieka B. Kolubova norādījumu PSRS IeTK specdaļa kopā ar cietumu pārvaldi un apakšstruktūru priekšnieku parakstiem sastādīja sarakstu par 170 ieslodzītajiem, kuri agrāk dažādos laikos bija notiesāti par "teroristisku, spiegošanas-diversiju un citu kontrrevolucionāru darbību" un nosūtīti uz Orlas cietumu. Par 70 cilvēkiem bija norādīts, ka, atrodoties cietumā, tie it kā veicot "pretpadomju aģitāciju".